Asinspēdu meklēšana ir savā ziņā ļoti intīms pasākums. Sunim tas ir smags darbs, medniekam – liela atbildība. Katrs gadījums ir individuāls, atšķirīgs, un vienas receptes nav. Citi suņi, cilvēku pūlis vienkārši traucēs. Drošības dēļ labāk iet divatā – šāvējam un meklētājam. Var arī meklētājs ar kādu palīgu, ja ir skaidrs, kur iet, kur meklēt.

Meklēt var ar jebkuru medību suni, kas šajā procesā apmācīts. Ja ir vēlme, lai suns meklētu pat 72 stundas vecas pēdas, kas ir vairākus kilometrus garas, viņš ne tikai īpaši jāapmāca, bet šim praktiski jābūt vienīgajam, ko viņš dara. Proti, meklē asinspēdas.

Pirms doties meklēt, jānoskaidro visi apstākļi. Cik tāls bijis šāviens, vai dzīvnieks stāvējis, gājis, skrējis. Kāds kalibrs ticis izmantots, kā arī galvenais – kāda bijusi dzīvnieka reakcija pēc šāviena. Tāpat svarīgi, kā dzīvnieks šāviena brīdī atradies pret mednieku – ar priekšu, sānu, taisni, ieslīpi. Kas noticis pēc tam. Ar visu šo informāciju jau vairāk vai mazāk var saprast, kas sagaidāms, kāds varētu būt ievainojums.