Mēs jau zinām, ka mednieku ētikas kodekss paredz pienākumu dzīves laikā turpināt pilnveidot savas zināšanas, pārbaudīt aprīkojumu, trenēties šaušanā – vienvārdsakot, nodrošināt apstākļus, kuros dzīvnieks tiek nomedīts cieņpilni, nesagādājot tam ciešanas. 

Tomēr reizēm, lai arī cik labi sagatavojies būtu, kaut kas pēkšņi noiet greizi apstākļu sakritības vai nejaušas kļūdas dēļ. Jā, kļūdīties vai piedzīvot vienkārši neveiksmīgu dienu mēdzam mēs visi. Tikai jautājums vietā – ko darīt tālāk? Ja medījumu uzreiz neizdodas atrast vai ir aizdomas, ka tas varētu būt ievainots, palīgā nāk manīgais suņa deguns. Šoreiz kādu savu piedzīvojuma stāstu atklāj Huntsafe asinspēdu meklētāju komandas pārstāvis Daivis Jaunozols.

Pēdas izbradātas, bet briedis atrasts

Situācija medībās bijusi gluži tipiska – kāds mednieks raidījis šāvienu uz staltbrieža bullēnu apmēram 150 metru distancē. Arī tēmēšanas vieta bijusi pareizi izvēlēta, lieki neriskējot – tieši aiz lāpstiņas. Pārbaudot šāviena vietu, trāpījuma pazīmes pavisam acīmredzamas – neregulāri, bet tomēr labi saskatāmi asins pilieni. Tātad šaubu nav, ka dzīvnieks ir ievainots, un tas jāmeklē. Domāts, darīts! Sākotnēji mednieki vairāku stundu garumā izstaigājuši tuvējo apkārtni pašu spēkiem, atraduši dažas vietas, kur briedis bija gulējis, pēc tam sameklējuši palīgos suni, taču pirmais vakars diemžēl noslēdzies bez rezultātiem. Tad nu nākamajā dienā palīgā steidzies Daivis, līdzi ņemot savu Bavārijas asinspēdu dzinējsuni Argosu. Nu jau pagājušas bija apmēram 14 stundas – gana ilgs laiks, lai dzīvnieks varētu būt pierimis un, cerams, apgūlies.