Un tad nu makšķernieks pie taksidermista dodas vien ar fotogrāfiju, un pēc bildes un izmēriem tiek izgatavota zivs mulāža.

Kā taustāmā formā saglabāt atmiņas par noķerto mūžā lielāko līdaku, sama vectēvu vai tālās jūrās pievārēto milzu grūperu? Atbilde ir visai vienkārša – izgatavojot zivs izbāzni. Jā, Latvijā lielākoties izgatavo nomedīto dzīvnieku izbāžņus, taču siguldiete Sarmīte Inberga ir tas cilvēks, kurš būtu jāsameklē ikvienam kaislīgam makšķerniekam. Tieši viņa spēs noķerto lomu pārvērst lieliskā izbāznī vai mulāžā.

Ar zivju taksidermiju izvēlas nodarboties reti. Iespējams, tāpēc, ka izgatavot zivs izbāzni ir sarežģīts un ļoti smalks darbs, kas prasa lielu pacietību un iedziļināšanos vissīkākajās detaļās. Lai darbu paveiktu, jābūt ne tikai lieliskām zināšanām zivju bioloģijā, bet arī mākslinieka un skulptora talantam.

Ikviens no mums, makšķerniekiem, savulaik ir centies izkaltēt līdakas galvu un zina, cik tas ir grūts uzdevums. Galarezultāts visbiežāk nav bijis plašākai publikai rādāms, taču Sarmītes izgatavotie izbāžņi izskatās gluži kā dzīvi, kā tikko no ūdens izvilkti. Un laiks tiem vairs neko nespēj padarīt.

Izbāznis vai mulāža?

“Zivs trofeju iespējams sagatavot divos veidos – lietojot īsto zivs ādu un patiešām izgatavojot izbāzni, vai arī veidojot mulāžu no mākslīgiem materiāliem, taču izmantojot sagatavi, kas izgatavota no īstas zivs. Protams, arī izbāžņa izgatavošanā var tikt izmantotas mākslīgas detaļas, piemēram, galva vai spuras,” tā Sarmīte Inberga. “Taču, arī izgatavojot galvas izbāzni, viss nav tik vienkārši. Piemēram, zivs galvā ir pietiekami daudz mīksto audu. Apstrādes procesā tie jāizņem, daļa sažūst un zivij pazūd lūpas, iekrīt žaunu vāki, pieres daļa. Šīs daļas jāizveido no jauna, lietojot špakteles. Sākotnējā forma jāatjauno ļoti precīzi. Arī spuras jāapstrādā tā, lai tās paliktu elastīgas un izbāžņa lietošanas laikā tās nenolūztu, tāpat žaunas, kas zivij sāk bojāties ļoti ātri.