Un, lai būtu interesantāk, copmaņi bieži apvieno dažādus copes veidus vienā.

Uzrauj – pauzīte, uzrauj, uzrauj – pauzīte, tad tikai uzšūpo... Mēģinu aprakstīt ziemas bļitkas spēli – nu dikti jau gribas iemērkt bļitku āliņģī un sajust to mirkli, kad kārtīgs asaru puika ar ieskrējienu uzsēžas uz āķa, tu piecērt, un pēc īsa brīža uz ledus spirinās strīpains skaistulis. Ehhhh, puiki un meiteņi… veči un... meiteņi, nu forša tā ziemas cope ir, nu dikti forša.

Šajā rakstā es tā īsi pārskriešu pāri vairākām tēmām, savstarpēji nesaistītām, un kopīgs tām būs tikai tas, ka runa ir par ziemas copi vai copi ziemā.

Bļitka vai mormiška?

Patiesībā mānekļa un copes veida izvēle ir ļoti nopietns jautājums, ko var dalīt pat vēl plašāk – mormiška ar ēsmu vai bezēsmas mormiška, bļitka, balansieris vai balda (leišu velns). Ir zvērinātie spiningotāji, kuri arī ziemā dod priekšroku mākslīgiem mānekļiem; ir copmaņi, kuri nav tik strikti noskaņoti pret tārpiem un reizi pa reizei tos tomēr izmanto, nu un, protams, ir lielais vairākums copmaņu, kuri ziemā no ledus copi bez tārpiem pat nevar iedomāties. Es esmu vairāk tā kā pēdējās grupas copmanis, bet tomēr palasīt asarus uz bļitkiņu vai bezēsmas mormiškiņu arī neatsakos, jo uzskatu, ka zivs ir jāķer tā, kā viņa tajā vietā un laikā ir ar mieru ķerties.

Kas tad ir visatšķirīgākais šajos copes veidos

Mormiška ar ēsmu (motilis, mušu kāpurs, vībotnieks, slieka) – universāls māneklis, ar kuru vismaz kaut ko var noķert praktiski vienmēr, ja nepārspīlē ar mormiškas izmēru. Reizēm mormiška kalpo tikai par liftu, ar kuru nogādājam ēsmu līdz zivīm, citās reizēs arī pati mormiška (forma, izmērs, krāsa) strādā kā zivju pievilinātājs un copes ierosinātājs. Mormiška ar ēsmu var strādāt gan kustīga (vajadzīgo spēli tai piešķir pats makšķernieks), gan arī nekustīga, karājoties virs grunts vai pat guļot uz grunts. Mormiška ar ēsmu strādā praktiski uz visām zivju sugām, retāk to iekāro lielie plēsēji līdakas un zandarti, bet visādi citādi universāls māneklis.