Esmu stingri pārliecināts, ka makšķerēšanas plašumos savas hobija iespējas var atrast teju katrs cilvēks. Arī tie, kuri nav saistīti ar mūsu sirdslietu. Pirms pieķēros ziemas tēmai, domāju šauri – ziemas cope ir ziemas cope. Sēdi uz ledus un kaut ko dari, imitē kustības. Un tad tik sākās – mormiška uz balto zivi, dzelži asarim, līdakai citi, balto zivju makšķerēšana ar iebarošanu, ūdas, stintes. Katrs no tiem ar savu šarmu, ar savu raksturu. Šodien gribas parunāt par ziemas copes cieto riekstu – zandartu. Tad nu lecam iekšā un iztirzājam šo dzīvnieku caur ziemas prizmu.

Zandarts kā suga netiek likts mierā ne vasarā, ne ziemā. Tehnoloģiju ienākšana mūsu ūdeņos ļāvusi pamatīgi pārskatīt attiecības ar šo zivi. Nebaidīšos teikt, ka šobrīd grūti atrast populārāku mērķa zivi, jo tā ne tikai sniedz emocijas cīņas laikā, izceļas ar jūtamu sitienu kātā, bet papildu tam ir vērtīga no kulinārā skatpunkta. Pirms vairākiem gadiem bija daži vientuļnieki, kuri bija atkoduši zandartu copi, to darīja klusi un vairāk vai mazāk rezultatīvi, taču šodien katrs sevis cienīgs ziemas copmanis ir pazīstams ar tādiem jauniem trendiem kā ziemas eholote, vibs un mierīgas kustības, kad zandarts ir zem mānekļa.

Mānekļi zandartam

Pelnīti vai ne, bet vibi tiek izteikti dēvēti par zandartu mānekļiem, lai gan pirmsākumos tie tika radīti dīķu foreles ķeršanai no ledus. Lai arī kā tur būtu, tas zandartam garšo. Dažādiem modeļiem un ražotājiem arī ir dažādas agresijas līmeņi, šūpošanās iezīmes, papildu skaņas elementi. Kad nonāk līdz brīdim, kad zandarta uzmanība ir noķerta, tad svarīgi ir saglabāt mieru savās kustībās, bet par izspēli nedaudz vēlāk.