Zandarta tikumi un netikumi

Zandarts! Specifiska, bet makšķernieku lomos populāra zivs. Tad nu šoreiz vērsos ar jautājumiem pie BIOR pārstāvjiem, kuriem ir atbildes no zinātniskā viedokļa.

Vai mēs varam uzskatīt zandartu par samērā cimperlīgu zivi, ne visur tie dzīvo, un pat ne visos ezeros, kur tie ir mākslīgi ielaisti, tie iedzīvojas un nārsto.

Jā, zandarts ir diezgan jūtīgs pret stresu. Protams, tāpat kā jebkura zivs, arī zandarts dzīvo tikai sev pieņemamos apstākļos un kādā ezerā var neiedzīvoties. Taču vairākumā ezeru, kur zandarts ir ielaists, veiksmīgi izveidojušās pašatražojošās populācijas. Latvijā zandarts ir ielaists vai mākslīgi pavairots vairāk nekā simt piecdesmit ezeros, 16 ūdenskrātuvēs, ieskaitot Rīgas Ķeguma, Pļaviņu uzpludinājumus, dzirnavezerus, un trīs upēs. Ir novērojams, ka klimata maiņa, temperatūras pieaugums un ezeru eitrofikācija veicina zandarta izplatību. Par to liecina nozvejas dati, piemēram, Burtniekā zandartu nozveja ir palielinājusies no dažiem nozvejotiem kilogramiem pagājušā gadsimta 30. gados līdz vidēji 14,6 t gadā pēdējos desmit gados (8,5–25,9 t). Zandarta lomu ziņā patlaban visproduktīvākie ir eitrofie ezeri: Burtnieks, Lubāns un Usmas ezers. Kopumā zandarts Latvijā ir sastopams 211 ezeros, 19 ūdenskrātuvēs un 33 ūdenstecēs.

noDzelmes karalis.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Tie, kas ķer ar dzīvo ēsmu, runā, ka zandarts izvēlas konkrētu sugu dzīvo ēsmu, garumu un pasniegšanas veidu, tajā pašā laikā arī uz zivs filejām/astītēm daudziem rezultāti ir apsveicami. Zandarta ēdienkarte, vai tā ir īpaši izvēlīga?

Specifisks makšķernieku jautājums, uz ko zinātnei nav tik precīzas atbildes. Pieaudzis zandarts ir plēsējs un par tādu kļūst jau pirmajā dzīves gadā. 

Aktīvajā barošanās periodā zandarts katru dienu apēd aptuveni 5% no sava svara, gadā – 200–250% no sava svara. 

Tipiskā zandarta maltīte ir zivs, kuras garums ir 30% no paša zandarta.

Mēs esam pieraduši, ka 1. maijā sākas līdaku sezona un 1. jūnijā zandartu, attiecīgi abas sugas ir kādu laiku pirms tam iznārstojušas, zivis lēnām atkopjas un sāk baroties. Cik bieži gadās, ka lielākā daļa zivju sugu neiznārsto pirms lieguma beigām?

Var būt dažādi, īpaši ar zivīm, kas ieceļo piejūras saldūdeņos no piekrastes un var nārstot vēlāk nekā vietējās. Pat blakus esoši ezeri var būtiski atšķirties, piemēram, sekls un dziļš, nerunājot par temperatūras atšķirībām Latvijas robežās utt. Tomēr lieguma laiki ir noteikti ar domu, ka ilgtermiņā (neskaitot atsevišķus gadus) tie aizsargā zivis nārsta laikā. Klimata izmaiņu rezultātā, iespējams, nākotnē šos lieguma laikus var nākties pārskatīt.

Ja līdakas būs iznārstojušas līdz maija sākumam, attiecīgi arī zandartam būs radušies attiecīgie apstākļi nārstam – tā laikam nevar teikt?

Daļēji, jo, piemēram, silta ziema nenozīmē siltu pavasari.

Drusku sīkāk par zandarta nārstu – ja ezeros ir sēkļi, tad saprotu, ka zandarti tur nārsto, bet ezeros bez izteiktiem sēkļiem kur nārsto – uz krasta kants, zālēs?

Nārsts notiek, kad ūdens temperatūra sasniedz 15–16°C, bet daži īpatņi nārsto agrāk – aptuveni 11°C temperatūrā. Nārstam izvēlas vietu, kas sastāv no lieliem oļiem un/vai augiem, ar straumi 1,40–1,50 m/sek. Pēc nārsta vecāki neuzturas ligzdās.

Šogad pats pārliecinājos, ka jūnija sākumā zandarts vēl nebija iznārstojis, tāpat no visas Latvijas ienāca tāda informācija. Ja nārsts nav bijis līdz jūnija vidum, vai var apgalvot, ka tā nemaz nebūs?

Parasti liela daļa iznārsto maijā, bet ir arī izņēmumi.

Kādu iespaidu uz zandartu populāciju ilgtermiņā var izraisīt viens vai divi gadi ar neizdevušos/aizkavējušos nārstu?

Šis ir sugas specifisks jautājums. Ja zivs suga ir “ilgdzīvotāja”, tad viena neražīga paaudze neradīs kritisku apdraudējumu. Ļoti nozīmīgi, kādā stāvoklī atrodas nārsta bars. Ja nārsta bars ir bioloģiski drošā līmenī, tad viena neražīga paaudze būtiski neapdraudēs populācijas ilgtspēju – protams, nārsta bars samazināsies, bet ne kritiski. Un ir arī pretēji, ja nārsta bars ir kritiski zems, tad pat ideālos nārsta apstākļos viena paaudze nespēs atjaunot to bioloģiski drošā līmenī. Vienkāršojot – nārsta sekmīgumu nosaka lielo nārstojošo zivju skaits un labvēlīgie vides apstākļi.

Džigs nostrādājis.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Kādu informāciju par zivju nārstu jūs varat iegūt no lielo zandartu marķēšanas?

Lielo zandartu iezīmēšanai ir vairāki mērķi, sākot ar sabiedrības informēšanu par lielu zivju atlaišanas iespējām, – pareizu praksi, zivs migrācijas pētījumiem, augšanas ātruma noteikšanu, C&R ietekmi uz augšanu. Pētījums joprojām ir sākuma stadijā, un lielā mērā no makšķernieku aktivitātes un atsaucības (noķerot iezīmētās zivis) būs atkarīgs tā sekmīgs noslēgums.

Cik liels zandarts vēl skaitās kā labs vaislas materiāls?

Dabā labs vaislas materiāls ir vidēja lieluma zandarts. Ikru apaugļošana notiek ūdenī (ārpus zandarta ķermeņa), līdz ar to apaugļošanas procesu ietekmē ne tikai ikru kvalitāte, bet arī straumes ātrums, ikru un pieņu proporcija. Lielām zandartu mammām ir vairāk ikru, taču apaugļošanās procents ir zemāks, jo pieņi nespēj piekļūt visai ikru masai. Pieņu (spermatozoīdu) dzīves ilgums ir īss, un tos diezgan ātri skalo prom ūdens straume. Ja ikru ir mazāk, spermatozoīdi un olšūnas (ikri) satiekas daudz veiksmīgāk nekā pie liela ikru daudzuma. Audzētavas apstākļos veiksmīgi var izmantot arī diezgan lielas mammas, jo apaugļošana tiek kontrolēta, t. i., tiek veiktas darbības, kas palielina apaugļošanās iespēju.

Kā jums šķiet, vai no nārsta ligzdas nocelts un atlaists zandarts vēl ir spējīgs turpināt procesu, vai tas automātiski nozīmē, ka viņam nārsts ir beidzies?

Tādi pētījumi ir neētiski un nav veikti. Bet audzētavas apstākļos ir novērots, ka stress var apturēt nārstu un ikri sāk resorbēties (uzsūkties).

Mūsu lielajās upēs, kuras savienotas ar jūru, katru gadu dažādos daudzumos ienāk tā saucamais jūrnieks (jūras zandarts), kurš pabarojas, un pēc tam daļa no tiem atgriežas jūrā. Zandarts nārsto arī jūrā? Un kāda daļa no ienākušajiem zandartiem paliek iekšzemes ūdeņos uz patstāvīgu dzīvi?

Institūts kopā ar Lietuvas kolēģiem veica pētījumu, analizējot zandartu otolītus (nelieli kauliņi, pēc kuriem parasti nosaka vecumu). Tie ir kā lidmašīnas melnās kastes, kur nemitīgi tiek ierakstīta vides informācija. Analizējot stroncija saturu, mēs varam redzēt jūras vides klātbūtni. Tātad varam noteikt, kad zandarts ir uzturējies jūrā un kad saldūdenī. Pētījuma rezultāti no Daugavgrīvas parādīja – aptuveni 10% no zandartiem mūsu līča dienvidu piekrastē ir piedzimuši jūrā. No pieaugušām zivīm aptuveni 60% regulāri migrē starp jūru un saldūdeni, bet 40% – visu laiku uzturas tikai saldūdenī. Netika konstatēti zandarti, kas visu laiku uzturētos jūrā.

Arvien vairāk makšķerniekiem ķerot lielos zandartus pusūdenī ar Panoptix, Livesight, ir dzirdams arī par “fīzingu”. Vari, lūdzu, mazliet sīkāk pastāstīt par to, no kāda dziļuma izvilktai zivij tas ir jāveic un kad ir jāveic?

Fīzings ir viens no veidiem, kā palīdzēt zivij tikt galā ar barotraumu. Darot to pareizi, tā ir laba metode. Tomēr vairākums biologu ir ļoti piesardzīgi, lai to rekomendētu veikt ikdienā. Pieļaujot kļūdas, mēs zivij varam izdarīt slikti, un pat ja tā aizpeld, ir novērojama mirstība vēlāk. Pastāv arī citi zivīm draudzīgāki veidi, bet ieteikums, kas, visdrīzāk, nepatiks makšķerniekiem – neķert zandartus dziļāk par 7–9 m, saprast tā bioloģiju, kad ir iespējams to noķert arī seklākos ūdeņos. Ja mūsu mērķis ir ķert un atlaist, tad par atlaišanu vajadzētu sākt domāt, pirms vēl zivs ir noķerta. Šis ir ētiskas dabas jautājums, kur dažādās Eiropas valstīs ir atšķirīgi risinājumi – līdz pat ķer un atlaid principa aizliegšanai, uzskatot to par dzīvnieku mocīšanu.

Tas, ka lielie zandarti dzīvo pusūdenī, jau ir skaidrs, bet kāpēc tie uzturas tieši tur un no kāda vecuma tie patstāvīgi pārceļas uz dzīvi pusūdenī?

Visas mazās zivis dzīvo tuvu krastam – jo lielāka zivs izaug, jo drosmīgāka tā kļūst un lēnām pārvietojas plašākos ūdeņos. Zandarts pārvietojas uz atklātiem ūdeņiem tad, kad jūtas droši. Tas, visdrīzāk, nav kāds viens noteikts lielums vai izmērs, tas ir saistīts gan ar ūdens kvalitāti, barības pieejamību, kā arī citu, lielāku plēsēju klātbūtni.

Šajos zobos mailēm nepaliek daudz izredžu.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Tagad arī par godīgo makšķernieku sāpi, konkrēti velcēšanu maijā. Ne man, ne citiem tas nav noslēpums, ka maijā ļoti daudzi velcētāji savu maršrutu ieplāno tā, lai slīdētu pāri zandartu nārsta vietām, un nereti noķertie zandarti arī netiek atlaisti. Kā vispār zandarts reaģē uz mānekļiem, kad atrodas uz ligzdas, visdrīzāk, jau tas nepieķeras, jo grib apēst tos mānekļus?

Makšķernieku specifisks jautājums, par ko mums nav labas atbildes, bet būtība – te galvenais būtu sabiedrības informēšana par to, ko tad ļaunu nodara ilgtermiņā, gan traucējot nārstu, gan izķerot zivis nārsta laikā.

Mēs nonākam pie secinājuma, ka ir slikti velcēt līdz pat jūnija vidum, kamēr zandarts iznārsto visās ūdenstilpēs, un, pēc daudzu domām, vispār tas būtu iekšzemes ezeros uz pāris gadiem jāaizliedz. Vai to aizliegt traucē birokrātija? Jo mums pretstatā ir divi lieliski piemēri ar Burtnieka un Alūksnes ezeru, kur attiecīgi velcēšana ir aizliegta līdz jūnija vidum un jūnija beigām. Gribētos domāt, ka šeit tas ir darīts ar vēlmi pasargāt zandartu populāciju.

Ieviešot ūdenstilpē licencēto makšķerēšanu, organizatoriem ir iespēja atkāpties no makšķerēšanas noteikumiem, gan palielinot lomus, gan arī samazinot tos. Tas pats ir arī uz makšķerēšanas laikiem. Zandartam par labu nāk klimata pārmaiņas un ezeru eitrofikācija (aizaugšana). Un veidojas dilemma – mēs vēlamies tīrus un dzidrus ezerus ar labu ekoloģisko kvalitāti, un vienlaikus mēs gribam ezerus ar daudz un lieliem zandartiem. Diemžēl zandartiem nepatīk tīrie, dzidrie ezeri, un, uzlabojot ezeru ekoloģisko kvalitāti, mēs visdrīzāk zaudētu lielu daļu no zandartu populācijas. Par nelaimi (vai arī laimi), ūdens ekoloģiskais stāvoklis daudzos ezeros nav labs, un tās ir labas ziņas zandartiem… Tālāk jau apsaimniekotāja rīcībā ir dažādi instrumenti, kā apsaimniekot zivju resursu. Makšķernieki, visdrīzāk, nebūs priecīgi, ja ezerā ir daudz mazu zandartu. Kā ļaut tiem izaugt, kāda ir ezera apsaimniekošanas stratēģija – daudz vidēja izmēra (laba cope visu laiku) vai ne tik daudz, bet trofejas izmēri. To gan vajadzētu saprast, ka puslīdz dabiskā ezerā nekad nebūs daudz zivju un visas trofejas izmēra.

Kādi ir nākotnes plāni ar zandartu ielaišanu Latvijas iekšzemes ūdeņos? Vai zivju audzētavas spēj nodrošināt nepieciešamo daudzumu?

Ir vairāki ezeri, kur zandarts pats ļoti veiksmīgi atražojas, mazuļu skaits ir liels, un to papildu ielaišana nav nepieciešama. Te būtu jādomā par citiem apsaimniekošanas pasākumiem. Zandarti mūsu ūdeņos tiek ielaisti gan Valsts zivju resursu atražošanas plāna ietvaros, gan arī pateicoties Zivju fonda finansējumam. Mazuļus piegādā gan valsts, gan privātās audzētavas, un īpaši Zivju fonda projektos dažus gadus ir redzama akūta problēma, ka privātās audzētavas ziemā sasola mazuļus, bet, pienākot vasarai, reāli mazuļu nav. Tomēr gribētos uzsvērt, ka kopā ar līdaku mazuļiem zandarti ir viena no populārākajām zivju sugām, kas tiek ielaista mūsu ūdenstilpēs, un, analizējot makšķernieku lomus un zinātniskās uzskaites, to atražošanas sekmes pēdējos gados ir uzlabojušās.

Foto: Lielais Loms