Jau atkal putnu kāši gaisā,
Un man uzreiz top priecīgs prāts,
Es krauju copes lietas maisā,
Un līdz’ man, protams, makšķerkāts!
(A. Sāvičs)

 

Laikā, kad tek bērzu sulas, atgriežas gājputni, kliedz, pīkst, trallina, šņāc un krāc, gribot negribot sāc intensīvi vērot laika prognozi un ūdens līmeni un temperatūru Latvijas upēs. Par lielo pavasara vimbu ķeršanas gudrībām jau vairāk nekā pirms simts gadiem rakstījis slavenais krievu zoologs, vispāratzīts makšķerēšanas un medību eksperts L. P. Sabaņejevs (1844–1898). Ar viņa vērojumiem, atklāsmēm un secinājumiem iepazīstinu arī jūs.

Vimbas izplatība, izskats, nārsts

Vimbu dzimtene ir Viduseiropa. To vispār nav Francijā un acīmredzot Spānijā un Itālijā, bet tās ir ierastas zivis visā Vācijā un Austrijā, pat Anglijā un Zviedrijā. Krievijā vimbu izplatības ziemeļu robeža sniedzas līdz Svirjas iztekai, un Oņegas ezerā tās vairs nav sastopamas. Somu līča augšpusē, Lādogas ezera dienvidu daļā, tāpat Ņevā, Narovā un īpaši Volhovā tās ir pastāvīgas iedzīvotājas un no šejienes ienāk Mstas upē un varbūt arī Volgas augštecē. Lādogas ezerā tās ir sastopamas līdz Keksholmai, bet Botnijas jūras līcī Bjorneborga ir to izplatības tālākais punkts. Baltijas guberņās, ziemeļrietumu novadā, Polijā un Krievijas dienvidrietumos vimbas jau ir sastopamas lielā daudzumā, īpaši Dņestrā un Bugā. Vēl vimbas mīt dažos lielajos Krievijas ziemeļrietumu ezeros, piemēram, Ilmeņa ezerā, pārsvarā tā ziemeļu daļā, kur nelielā skaitā ienāk no Volhovas upes.