Kamēr citi makšķernieki vēl steidz noķert adrenalīnu uz pēdējā ledus un daļa Latvijas cīnās ar lielajiem plūdiem, mēs trīs vīru kompānijā kā jau katru gadu pavasarī dodamies Kurzemes virzienā lūkot, kas darās Ventā!

Tiesa gan, pirmo reizi janvāra sākumā. Tā kā līdz upei jāmēro kāds gabaliņš, sākam ar to, ka atveram interneta vietni ventas rumba online un novērtējam situāciju. Rumba redzama, ledus aizgājis, ūdens izskatās tīrs, draza aizgājusi, nākamais solis – veram vaļā Vides centra mājaslapu un lūkojamies, kāds ir ūdens līmenis mūsu noskatītajā upes posmā, un redzam, ka 1,60 m virs tā saucamā vasaras līmeņa. Nekas traks, jābrauc. Pa ceļam sāk spēcīgi līt, vējš pieņemas spēkā, pirmā doma ir – labi ja kādu stundu izturēsim pie upes šādos apstākļos. Nu neko darīt, atpakaļ jau nebrauksim.

Nonākot pie upes, lietus pierimstas, bet vējš gan pūš pamatīgi, iekārtojamies pie upes mazā pleķītī, kur ir aizvējš. Nu jau sajūtas gandrīz kā vasarā, tikai ūdens krāsa kā latte no Circle K. Ņemam katrs pa vienam fīdera kātam un sākam šņorēt! Sistēma vienkārša – pie pamatauklas piesienam karabīnīti, kurā karinām svinu, mūsu gadījumā 4. izmēra, tautā sauktā piramīda, nedaudz augstāk (20–30 cm) uz pamatauklas uzsienam nelielu cilpiņu, kurā iesienam pavadiņu ar āķi, mēs izmantojam palielus āķus ar plastmasas mormišku kā ēsmu, kamēr tik liels ūdens un straume, parasti izmantojam svaigu tīģergarneles gabaliņu vai slieku, jo domāju, ka kaut ko mazāku, piemēram, baltos vai pinkus, zivij grūtāk pamanīt.