Esmu deviņpadsmit gadus veca jauniete. Man patīk daba – daba, kurā ir klusums un miers ar skaistiem skatiem un ūdeņiem tajā. Kopš bērnu dienām mani tas viss ir piesaistījis, un nebija svarīgi, vai tas ir piemājas dīķis vai kāds lielāks ūdens, bet vienmēr interesēja dzīvība tajos. Vienalga, vai tie bija tur mītošie kukaiņi, vardes vai zivis. 

Devos un pētīju tur mītošo dzīvību. Makšķerēšana kā tāda sākās vēlāk, sākotnēji visu gribējās noķert pašas rokām, un tas pat arī dažreiz izdevās – kāda bezbailīga karūsiņa vai plicītis sagādāja bērna prieku.

Tā es nonācu līdz dienai, kad mani pasauca līdzi makšķerēt kāds onkulis gados, ķērām zivis uz pludiņu ar maizi. Stundas laikā tikām pie piecām karpām, kas man bija liels pārsteigums, bet līdz ar to arī āķis lūpā par makšķerēšanu kopumā.

Visvairāk man patika tas brīdis, kad pludiņš sāka spēlēties pa ūdens virsmu, kas nozīmēja tikai to, ka drīz varētu tikt izvilkta zivs. Tas manī radīja sajūsmu un vienlaikus iemācīja arī pacietību un to, ka zivis neķeras vienmēr un uzreiz.