Jāsaka, ka pilnīgi negaidīti un iepriekš neplānoti radās iespēja aizlidot uz valsti, kur šobrīd temperatūra tuvu 30 grādiem un apkārt Indijas okeāns, – uz Šrilanku. Tā kā mans iepriekšējais tālākais ceļojums bija Ēģipte un arī tur biju paķēris līdzi makšķeri, tad būtu pilnīgi muļķīgi nepaņemt kaut ko līdzi arī šajā braucienā.

No kļūdām nemācos

Jau Ēģiptē piedzīvoju to, ka ar spiningu kaut ko noķert var, bet daudz ražīgāk un vieglāk ķeras, ja par ēsmu izmanto kalmāru vai garneles. Bet kas tev deva! Tā kā man pašam ceļojumu kāta nav, atradu Salmo plauktos teleskopisku Blaster kātiņu ar testu līdz 150 g un 2,4 m garumā. Štrunts par kātu, bet no mānekļiem paņēmu līdzi tikai kastmasterus un pilkerus. Domāju jau, ka tikai spiningošu un gan jau saies. Tā kā bija ieplānots diezgan daudz ekskursiju un pārvietošanos, tad bija skaidrs, ka cope būs kaut kur stipri, stipri otrajā plānā un nopietna gatavošanās būtu lieka. BET… nepaņemt līdzi fluorokarbonu, vienžubura āķus, sviniņus un pludiņus bija baisā kļūda.

Pirmie soļi okeānā

Viesnīca, kur apmetāmies, bija pie paša okeāna. Šajā vietā, raugoties uz okeānu, priekšā bija vairāki milzīgi akmeņi, arī sala, kas arī ir kā apskates objekts “Parrot rock”, un šīs ir vietas, kas zivīm patīk. Pēc brauciena ir skaidrs – jo vairāk dažāda veida akmeņu un koraļļu, jo labāk. Tur būs visādas mazās zivtiņas un attiecīgi arī pieskatītāji. Ieradāmies tur ļoti vēlu naktī un okeānu dzirdējām, bet redzēt baigi jau neko nevarēja, tāpēc rīts gudrāks par vakaru. No rīta jau aina cita – baigā eksotika, un iesākt rītu bez peldes okeānā būtu nožēlojami, tāpēc peldenes kājās un uz priekšu. Ūdens dzidrs, dzidrs, un, iebrienot līdz viduklim, visu, kas notiek zem ūdens, varēja redzēt perfekti, un jau tad ieraudzīju visādas zivju ēnas, kuru izmērs noteikti bija savi 70 centimetri. Bet, kas tās bija vai nebija, kurš to lai zina. Skaidrs, ka zivis bija, un tas jau manu copmaņa prātu darīja nemierīgu.