Atmiņas, kurās kopā ar vecākiem bērnībā esi braucis makšķerēt, esi gājis mežā sēņot, ir vismīļākās un iespiežas atmiņā visciešāk. Laiki mainīsies, bet atmiņas paliks. Uz sarunu esmu aicinājis Arvīdu Plāteru (6 gadi), puisi, kuram sirdī ir makšķerēšana, zivis un, protams, pati daba, tās vērošana, atrasties pie tās. 

Sarunā piedalās jaunā makšķernieka tētis Arnis, kurš dēlam māca un rāda visas copes gudrības un viltības, dažreiz pasaka arī kādu skarbāku vārdu, kad atkārtoti Arvīds iemet mānekli kaut kur dziļi krūmos.

Viss kādreiz sākas pirmo reizi. Vai tu atceries, kā sāki makšķerēt?

– Godīgi sakot, neatceros. Pirmo lielo līdaku es noķēru gadā, kad piedzima māsiņa Austra, tas nozīmē – man bija trīs gadi. Tā bija aptuveni 60 cm gara līdaka, kuru mēs sabučojām un uzreiz atlaidām.