Nenoliedzami, katram makšķerēšanas entuziastam vai praktiķim laika gaitā izveidojusies sava copes filozofija. Vieniem tas ir adrenalīns noķert visvairāk zivju, citiem – brīvbrīdis, lai izrautos no ikdienas rutīnas darbā, mājās vai sabiedrībā, lai pabūtu veču kompānijā pie dabas. 

Man cope ir kā ikdienišķa dzīves sastāvdaļa, bez kuras nu vairs nevar iztikt un funkcionēt. Pabūt vienatnē ar sevi, atslēgt prātu un izbaudīt laiku pie mūsu skaistās dabas, kā arī izzināt jaunas makšķerēšanas vietas.

Pēdējos gados, sākot dalīties ar saviem fīderēšanas izbraucieniem sociālo tīklu kontos, vienmēr esmu uzsvēris savu attieksmi pret apkārtējo vidi, neskarto Latvijas dabu un makšķerēšanas sesijām ārpus lieliem ļaužu pūļiem. Nekādā gadījumā nenosodu makšķerēšanu industriālos apstākļos vai visiem pieejamās un populārās vietās – tāpat pavasaros un rudeņos, kad Latviju sāk pāršalkt vimbu vai bušu ķeršanas laiks, sanāk krastmalā sēdēt blakus un copēt netālu no citiem censoņiem. Taču iekšā pašam mazs velniņš vienmēr sēž un dīda atrast to nepieejamāko un labāko makšķerēšanas areālu. Kurzemes pērle Venta veido 95% no visiem maniem izbraucieniem. Taču vēl joprojām, lai arī milzīgs daudzums laika un līdzekļu ieguldīts, lai izprastu šo upi un atrastu atslēdziņu veiksmīgam rezultātam, varu teikt, ka esmu tikai mācību ceļa sākumā. 340 km, kopā ņemot abus upes krastus, – ir ko izzināt, mācīties un jaunatklāt.