Kad noskrējuši lielie pali, ūdens kļuvis dzidrs un līmenis nokrities, visi makšķernieku ceļi ved uz Romu, atvainojiet, uz Latvijas upēm. Daugava, Aiviekste, Lielupe, Venta ir vārdi, kurus zinās visi copmaņi, bet Melnā Kolka, Lapsu pļavas, Īvenes bedre, Lielais akmens ir vārdi, kuri kā skaista mūzika skan ausīs katram makšķerniekam, kuram pavasara sapņu upe ir Venta.

Arī manai sirdij šie vārdi liek iepukstēties straujāk, jo šo upi par savējo saucu jau ceturto gadu desmitu. Sākās viss ar to, ka draugs Anatolijs mani paaicināja uz vimbām. Domāts, darīts. Toļika samācīts, sariktēju pāris grunteņu, jaukā piektdienas vakarā metām iedzīvi mašīnā un uz Ventu prom. Pie Ventas piebraucām tuvu jo tuvu, kā vēlāk izrādījās, vietai bija skanīgs nosaukums – Lapsu pļavas. Nezinu, vai šeit kādrez bija audzētas vai ķertas lapsas, bet vimbas ķērās vareni.

No tā romantiskā vakara makšķeres zvaniņa skaņas manā apziņā izraisa pilnīgi pretējas emocijas, kā skolas laika zvans, kas paģēroši aicināja uz stundām. Tajos tālajos laikos lieliska ēsma vimbām skaitījās varens naktstārps, kurus ar milzīgu aizrautību tvarstījām siltajos vasaras vakaros. Kas tad tagad nekait: iebrauc Salmo, noskaiti eirīšus, un kabatā gan baltie, gan motiļi, gan sliekas visādos izmēros. Ja nežēlo naudu, ss.com var sarunāt kapargalvas (rožvaboļu kāpuri) un, iegriežoties kādā no lielveikaliem, var iegādāties vimbām tik ļoti tīkamās garneles. Uz katru no gruntenes atļautajiem āķiem liek kādu no minētajām delikatesēm, līdz atrod to našķi, kuru vimba atzīst par visgaršīgāko. Milzīga nozīme, protams, ir atrast vimbu ceļu vai atstraumes un gultnes padziļinājumus, kuros mēdz uzturēties šīs izcilās zivis. Tikai pēc pāris gadiem no kāda vietējā uzzināju, ka vietā, kur man tik labi ķērās vimbas, ir paliela iegarena bedre.