Dzīvā pilsēta naktīs kļūst pavisam citāda. Dienas troksnis norimst, ielas iztukšojas, un pilsētas gaismas sāk dzīvot savu dzīvi. Tas ir laiks, kad makšķernieki iznāk ielās. Nakts ūdeņi piedāvā unikālu iespēju sastapt plēsēju, kurš šajā laikā jūtas sevišķi drošs, – zandartu.

Pilsētas ūdeņi nav tikai betona krasti un tiltu konstrukcijas. Tās ir migrācijas takas, ēnu zonas, ostu kabatas, pontonu stabi un piestātņu ķēdes, kurās zandarts nakts laikā nevis slēpjas, bet medī... gaida iespēju uzbrukt. Ir ziemas sākums, bet arī šajā gadā ziema nemaz necenšas iestartēt ar drošu ledu. Taču iespējas izbaudīt atvērtos ūdeņus ziemā ir tikpat plašas kā vasarā. Mani vakari tiek kavēti siltā apģērbā, gaidot brīdi, kad zandarts iekodīs.

Kāpēc nakts? Noķert šobrīd var arī dienas laikā un var ķert gana veiksmīgi. Pirms dažām nedēļām devāmies pie kaimiņiem uz Pērnavas upi. Ļoti, ļoti daudz zandartu, tiesa, mazi, bet procesa baudīšana vēsā ūdenī ir iespējama arī gaismā. Nakts cope pilsētā ir savdabīga. Varētu šķist, ka tu esi vienīgais pie ūdeņiem, bet tā nebūt nav. Vakaros pie ūdeņiem sapulcējas gana daudz zandartu tīkotāju, kuri ir sapratuši, ka var veiksmīgi ķert arī ziemā. Un šis novērojums piefiksēts ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā. Viss notiek lēnāk, klusāk un niansētāk. Lai arī šķiet, ka pilsēta ir skaļa, ūdens nakts stundās kļūst mierīgs un tajā mītošais zandarts paliek flegmatiskāks, piesardzīgāks un šķietami lēnāks, līdz brīdim, kad sajūti sitienu māneklī.