Pēdējā laikā bieži saskaros ar jautājumu no saviem senajiem foreļu laika cīņu biedriem – kas ar mani notiek? Laikam jau likumsakarīgi, ja sociālo tīklu kontos foreļu upju krastu vietā redzami attēli ar pludiņmakšķerēšanas lomiem, fīderēšanas sesijām naktīs, nanomānekļu dzenāšanu pilsētas burzmas pārņemtajos ūdeņos.

Atbilde nav vienkārša, bet šajā brīdī makšķerēšanā esmu atgriezies pirmsākumos – brīdī, kad liekas interesants viss un gribas saprast, iepazīt un izjust iespējami daudz. Manā prātā šī noteikti ir kulminācija – karpas. Padalīšos ar pirmo pieredzi karpu copē un ne pārāk jaunu, bet Latvijas copmaņu sabiedrībā svaigu tēmu – metodfīderis.

Daudzi iekrīt citu copmaņu izliktajos slazdos. Ir man tāds paziņa Artis Verza, kurš brīdī, kad iepazināmies, praktizēja pamatā fīderi, bet te nu iepriekšējo sezonu viņš pavadīja citos ūdeņos – pie karpu dīķu krastiem. Satikāmies, parunājāmies, un jau tad viņš radīja pirmās šaubas, ka nemaz tik ačgārna tā karpu cope neliekas, bet ar nosacījumu, ka tiešām ir tik vienkārši, kā viņš to prezentēja. Būtiskākie argumenti bija šādi: