Sievietes ir stiprais dzimums, jo īpaši makšķernieku sievas.

Vai viegli būt makšķernieka sievai? Spriediet paši!

Janvāris

Ledus – tas ir labi. Ja tā nebūtu, brīvdienās vienīgais atgādinājums, ka esmu precēta ar makšķernieku, būtu tas, ka konkrētās personas nav mājās, bet, kamēr upes un ezerus klāj vāks, mājās ir vīrs. Tiesa, dēlam, kurš vēl vēderā kūņojas, ir jāklausās nevis pasakas un brīnumstāsti, bet gan tas, kādus mānekļus labāk izvēlēties sapaliem agrā pavasarī un ko foreles izvēlas tumšās dienās, un līdakām tīkamākās krāsas un, un... Nu, jūs sapratāt. Smieklīgi tas, ka divgadīgā meita tam visam piebalso un stāsta līdzi, jo viņa savā vecumā ir noķērusi vairāk zivju nekā es.

Ha, lai arī pats mormiškas izmanto tikai spiningošanā, tomēr, man līdz galam nesaprotamu iemeslu vadīts, aizbrauca fotografēt zemledus makšķerēšanas sacensības Baļotes ezerā, esot dikti labs pasākums. Ja viņš brauktu uz pirti ar večiem dzert, nu labāk lai viņš brauktu dzert, nevis visu dienu uz ezera salt un mājās pārvest tikai stāstus par to, kā vilka vai ne, cik auksti bija, nu vismaz vienu asarīti, ar ko kaķi pabarot, bet pat tā nav. 

Tajā visā, protams, jāklausās ar aizrautību, labi, ka netiek uzdoti kontroljautājumi, noteikti nespētu atbildēt. 

Par to es vīru apbrīnoju, jo viņam gandrīz katru dienu jāklausās mani monologi, nesen viņš smējās, jo nekādi nevarot saprast, kā es 10 minūtes varēju atstāstīt sarunu, kura nebija ilgāka par piecām minūtēm. Nabaga vīrieši, nav viegli ar mums.