Krišjānis Lisovskis, kurš nesen fīdermakšķerēšanas pasaules čempionātā Serbijā izcīnīja sudraba medaļu, patiesībā ir arī ļoti pieredzējis zemledus makšķernieks, kurš pirmo reizi sācis makšķerēt uz ledus trīs gadu vecumā. Tiesa, attiecības ar ūdens cieto agregātstāvokli viņam ir ļoti īpašas, jo vienu reizi pieredzējis uz savas ādas, ko nozīmē ielūšana ledū, un nosaka, kamēr nepārliecināsies, ka ledus ir vismaz astoņus centimetrus biezs, uz tā nekāps, kaut arī upe būs pilna ar spožajiem.

Kad pasaules čempionātā fīdermakšķerēšanā Serbijā pirmo reizi iemeti ēsmu ūdenī, vai sajuti, ka grunts kaut kā īpaši atšķiras no Latvijas ūdenstilpēm?

Grunts bija mālaina, vietām tāda kā satrunējusi augsne, pie krasta akmeņi. Esmu piedalījies desmit pasaules čempionātos, makšķerēšana notika kanālos, un grunts visur bija gandrīz vienāda – mīksta, pamīšus cietāka, kanāla krasti rakti tādos kā plauktiņos, pie paša krasta sabērti akmeņi, lai tie neiebruktu un tos neizskalotu.

Cik ilgā laikā saprati, kas Serbijas zivīm garšo?

Visu nedēļu par to aktīvi domāju. Tā ir kā komunicēšana, kurā zivs atbild – šitas patika, šitas nepatika, un katru dienu taktikā ievies jaunas nianses. Visos mačos par ēsmu 90% gadījumu izmantojam motili.

Tāds praktiskas dabas jautājums, vai jūs motiļus no Latvijas vedāt uz Serbiju?

Vedām, katru dienu skalojām, glabājām ledusskapī, kas 40 grādu karstumā bija norasojis. Motilis Latvijā ir četras reizes lētāks nekā Serbijā.

Rentētos taisīt motiļu biznesu Latvijā un pārdot tos Serbijā.

Katrā pasaules čempionātā ir viens oficiālais barības piegādātājs. Domāju, ka tur nav reāli ielīst. Vai nu tas ir vietējais, vai čehi, vai poļi. Tur viss ir sakārtots.