Pirms nepilniem 20 gadiem bija uznākusi tāda kā copes garlaicība, jo to tik vien darīju, kā braucu zandartos uz dzīvo. Dikti gribējās kaut ko jaunu, un tā laika copes forumos tādu vēlmi arī izteicu. Ilgi nebija jāgaida, un saņēmu ziņu no Uģa par iespēju pievienoties uz foreļu copi. Nekad dzīvē to nebiju darījis, tikai nostāstus dzirdējis, tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu. Te nu būs pastāsts par to, kā tad mums tur gāja vai negāja… uzsvars uz negāja.

Sagatavošanās

Skaidrs, ka man nav pilnīgi nekā, vienīgi asaru kātiņš, ar ko kādu rotiņu iemest, bet tas arī viss. Bišķi konsultācijas, un iepirku no mūsu pašu meistara Buma rotiņus ar īstena sudraba lapiņām. Tie tā kā būtu, bet vajag arī brienambikses, kaut kādus furnitūras sīkumus, tādēļ aizdevos uz Salmo, jo zināju, ka tur ir pilnīgi viss. Baigi ieguldīties šajā pasākumā arī negribējās, kā nekā pirmā reize, un diez vai šāda veida cope paliks manā “tu dū listā” reizi nedēļā. Un vēl jo vairāk par tā laika “brīvajām” finansēm pat vispār nerunājot, bet, ja vajag kaut ko copei, tad vajag. Iepirku pašas lētākās brienambikses, kuras, kā jau mēs visi zinām, ir pa lielam vienkārši dikti gari gumijas zābaki – smags, neelpojošs “gondons”… atvainojos par savu franču valodu, bet citādi to izstrādājumu nevaru nosaukt arī šodien. Nu un tad, protams, visādi dubultie griezulīši, lai nevērpj auklu, kaut kādas pavadiņas, un laikam jau esmu gatavs.

Ceļā

Ļoti agrs rīts, vasaras vidus, dienā sola virs 30 grādiem, satiekamies ar Uģi, un mūsu ceļojums var sākties. Uģis saka, ka brauksim tālu – uz Kurzem’, Dievzem’. Precīzāk uz upi – gabaliņu zem ventiņiem. Zinu, ka forelisti savu upju nosaukumus ņem līdzi kapā, bet tās sodības dēļ, ko piedzīvojām, gandrīz vai nebūtu žēl izteikt arī to vārdu skaļi, bet, rakstot šīs rindas, saņēmos, paklusēšu.