Maiju gaidu ne tik daudz līdaku zīmē, bet tieši asaru. Man patīk, ka cope sagādā grūtības – ir jāpadomā, ir jāatrod pareizā pieeja, tehnika, un tikai tad ir rezultāts. Bet tieši pavasarī Ventā ir lieliska iespēja pacopēt daudz citādāk – tā, lai ķeras uz metienu. Kāpēc ne? Reizi sezonā var arī tā!

Iepriekšējo gadu pieredze. Viss vienkārši – braucam pie zālēm. Metam! Un ir. Varētu teikt, ka ir kāda izcila recepte, bet lielos vilcienos lieliski strādā gan dropšots, gan arī vienmērīga ietīšana, un īpašu vietu ieņem spintail tipa mānekļi, kuri spēj izlasīt no bara tieši lielākos asarus. Tāda ražīga cope izskaidrojama ar asaru nārstu. Tad tie ķeras ļoti labi, bet interesanti, ka ķeras tikai tēviņi. Laivu pārkrāsot baltā krāsā nav problēma. Gluži pretēji kā ziemā, kad uz mormišku biežāk trāpās tieši ikrainās mammītes. Un meklējami asari ir vietās, kur aug reta niedrīte, bet jūnija sākumā jau būs lēpes krasta joslā. Šis gan ir jāzina un jāmēģina, jo ierasti gribas kārtīgi atvēzēties un mest kaut kur upes centra virzienā, bet nārsta brīdis ievieš netipiskas korekcijas. Tuvāk vasaras sākumam asaris jau izklīst, un tad tas izretojas pa visu upi un ir ķerams arī upes vidū. Tiešām gribētos atklāt kādu viltību, bet nedz tehnikā, nedz mānekļu izvēlē, nedz arī kādā īpašā krāsojumā šīs viltības neslēpjas, vien tas, ka jāmet iespējami tuvu lēpēm, krastam.