Ejot lašos, es eju dabā, eju elpot pavasari.

Entuziastu hokeja līgas spēlētājs un arī viens no tās dibinātājiem, komandas "Vikingi II" uzbrucējs, dizaineris un kaislīgs makšķernieks Haralds Apinis par kopīgo hokejā un copē uzskata azartu, bet, ja jāizvēlas, kādas zivis ķert, – lašveidīgās un zandarti. Pirmās komentārus neprasa, taču zandarts piesaista ar savu sitienu un to, ka noteikti ir gudrāks par līdaku un asariem.

Kā tas nākas, ka, copmanis būdams, esi pievērsies arī makšķernieku sporta kreklu ražošanai?

Mana motivācija ir ļoti vienkārša – man riebjas, ja cilvēki izskatās slikti, jo viņi var izskatīties labi. Mums ir fantastiski piemēri no Skandināvijas, ASV, kur sporta mārketingam un menedžmentam tiek pievērsta liela uzmanība. Labi, mums nav 333 miljoni iedzīvotāju kā ASV, kur ar viena krekla ģeniālu dizainu var kļūt par miljonāru. Trīs gadus gatavoju kreklus hobija pēc, vēlāk tas pārvērtās par biznesu, jo vēriens kļuva lielāks. Eiropas kantorus izkonkurēju vienkārši ar attieksmi, ne ar ko citu. Jo viņi nekad negatavo mazāk par 10 krekliem. Es varu izgatavot vienu, ja komandai vajag. Ja amatieru sportā šogad ir 25 džeki, nākamsezon pieci aiziet, tev vajag piecus jaunus kreklus. Ja viens pienāk klāt, tev vajag vienu jaunu kreklu. Pirmos sešus gadus tas bija šausmīgi neizdevīgi. Nevaru teikt, ka tad es biju ražotājs, tagad tāds esmu.

Abu Garcia ir tādas foršas melnas cepurītes ar nagu. To var valkāt vienu sezonu, pēc tam tā izbalē, melnai krāsai pieņemot ierūguša vīna toni. Kā modernās tehnoloģijas tekstila jomā cīnās ar šādu procesu?