Gar vecvecāku māju, burtiski 10 metru attālumā no mājas durvīm, tecēja maza, tajos laikos ne tik aizaugusi, skaista upīte Aurupīte (Salacas pieteka), kurā vectēvs ar bambusa kātiņu, aukliņu un āķīti mani mācīja ķert mazas zivtiņas – grundulīšus. 

Visa makšķerēšanas burvība, kas mani tad paņēma, – pašai upītē sameklēt ūdenstārpus, kas dzīvo koka mājiņās, izdabūt tos ārā un likt uz āķa. Pilnai laimei atlika vērot, kā mazā zivtiņa izlīda no akmens aizsega un saķēra to manis āķēto tārpu. Vēl šodien atceros tās sajūtas, tos prieka spiedzienus pie upītes, kad zivs tika izvilkta.

Bet bija arī viena bēda: tās zivtiņas bija ar mazām ūsām, un āķi izvilkt no mutes bija manas lielākās bailes. Bet tas neatturēja ne mani, ne vectēvu turpināt piepildīt alumīnija vanniņu, kas stāvēja upes krastā, pilnu ar zivīm. Mūžam apbrīnošu vectēvu par viņa pacietību skraidīt uz katru manu bļāvienu – vectēv, tās ūsas atkal kustas. Tik maza tiku ņemta arī līdzi uz netālo Burtnieku ezeru, kur no laivas ķērām zivis. Atmiņas par tām reizēm tādas pabalējušas, taču to laivas šūpošanu, sasvēršanu, kad tika izmests, uzvilkts laivas enkurs, atceros īpaši spilgti – radās baiļu sajūta par laivas apgāšanos.

Kad paaugos, arī otrs vectēvs ņēma mani līdzi savās copes gaitās. Salaca – pludiņu cope. Šeit jau iepazinos ar izvelkamo posmu makšķeri ar plakanu alumīnija spoli, aprīkotu ar pludiņu, svinu un āķi. Noķerto raudu skaits reizēm bija lielāks nekā vecamtēvam, par ko viņš rauca savu degunu. Gan jau lepojās ar mani.

Skolas gadiem ejot, par makšķerēšanu vairs nedomāju. Daudz pienākumu, mācības, citas intereses un aizraušanās.