Upes jebšu strauta foreles cope ir kaut kas unikāls. Katrs copes veids ar kaut ko atšķiras no cita, bet, manuprāt, forele Latvijas copes kultūrā ir kaut kas unikāls ar to, cik tuvu dabai ir iespējams nonākt. Katra cope ir par dabu, pavadīto laiku ārpus ekrāniem un steigas, bet šis copes veids ved cauri bebru alām, krācītēm, skatiem, zvēru takām un vietējiem džungļiem.

Vasara noteikti nav laiks, kuru saukt par mērķtiecīgu trofeju laiku, kaut gadās izņēmumi, jo nekad nevar zināt, kas būs aiz līkuma, kas būs pacerītē vai bedrē. Tad nu sāksim līkumot! Kā minēju sākumā, šī vasara ar nokrišņiem ir bijusi bagāta, tātad ūdens ir grūti prognozējams, taču arī tā ir savdabīga foreļu copes romantika: vienā upē ir “kafija ar pienu”, desmit kilometru nostāk citā upē ar citu kritumu ūdens konsistence ir absolūti laba, lai tajā varētu strādāt. Nokrišņi tomēr ir devuši savu pienesumu – ūdens ir mazliet vēsāks nekā parasti, kā arī daudzas seklās vietas upē ir kustīgas un plūstošas, kas tikai priecē. Šeit bez prieka akcents uz to, ka ūdens temperatūra, kā arī gaisa temperatūra ir zemākas, tātad zivtiņa ne tikai sauļojas, bet arī labprāt ēd. Savukārt netipiskais ūdens daudzums upē ļauj izstrādāt vietas, kuras pie “vasaras līmeņa” parasti ir vienkārši “brienamas pāri”. Patiesību sakot, katru reizi atgriežoties upē, kā minimums gadu no gada tā plūst un mainās, pali ievieš korekcijas, rodas jauni kriteņi, jauni sanesumi, jaunas izskalotas pusbedrītes. Copē neviena diena nav vienāda ar iepriekšējo, savukārt foreļu upe gadu no gada šķiet kā absolūti no jauna sapucējusies dāma!