Labi lomi agrā pavasarī? Jā! Šajā rakstā padalīšos ar saviem novērojumiem par fīderēšanu agrā pavasarī. Parunāsim par to, kā panākt labākus rezultātus copes sesijā, kas jāņem vērā, kad breksim nav apetītes, un vēl arī palielīšos ar šī pavasara lomu bildēm.

 ka man salīdzinājumā ar lielu daļu Latvijas fīdera copes piekritēju ir paveicies, jo Kurzemes pusē pavasaris iesākas krietni agrāk, žēl gan, ka ziema ātri beidzās, bet visu nevar gribēt.

Atklāto ūdeņu sezonu es šogad paguvu iestartēt jau februārī. Visai dīvaini, jo reizēm rodas skaudība uz platā gala kolēģiem, kuri, silti saģērbušies, var doties uz ledus, kamēr es baudu patīkamo pavasara saulīti. Jāsaka gan, ka pavasari izbaudīt ne vienmēr izdodas, jo dažas dienas ir visai aukstas un Liepājas apkārtnē valdošie vēji dara savu darbu – pūš. Bet copēt gribas tik ļoti, ka nepareizos laikapstākļus apmānu ar siltu apģērbu un sēžos pie upes arī tad, kad saimnieks suni laukā nedzītu. Šādas, tādas atziņas ir iekrājušās. Dalīšos!

Kāda ir panākumu atslēga, lai, sēžot pie ūdens agrā pavasarī, iespējami biežāk redzētu kustamies fīdera smalko spicīti? Sāksim ar barību. Aukstā ūdenī barība visai būtiski atšķiras no barības jaukšanas principiem vasarā siltā ūdenī. Tīri no praktiskā viedokļa barības jaukšana aizņem ilgāku laiku, jo aukstā ūdenī tik ātri barība nesavelkas. Viena no opcijām ir barību pagatavot jau vakarā, bet es pieturos pie tā, ka atbraucu ātrāk un gatavoju barību pie ūdens. Mēdz noklikšķēt, un ir sajūta, ka šodien prasās ko citu, tad ir vieta un iespēja interpretācijai.