Ekspedīcijas un jauni ūdeņi mani vilina vairāk nekā stabilas vietas, kur skaidri zini, ka zivs būs. Un, kad vienas parastas darba dienas rītā saņem piedāvājumu maija beigās doties uz Somiju, ilgi nedomājot, saku – laižam.

Žēl gan, ka šāds lēmums mani noņēma no trases un dalības Latvijas foreļu sacensībās, bet, lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāziedo. Jāpiebilst, ka līdaka nav mana zivs, lai gan pēdējā laikā arvien biežāk sanāk pieslēgties līdaku spiningam. Labi, jābeidz romantika – stāsts par Somijas ūdeņiem, metodēm un verņaku mānekļiem.

Negulēta, patīkama satraukuma pilna nakts, un dodamies ceļā. Loģistika uz Somiju nav sarežģīta. Pirmais ceļa posms Rīga–Tallina, tālāk braucam uz prāmja un divu stundu laikā esam jau Helsinkos. Un tad dažu stundu brauciens līdz nospraustajam galamērķim. Turpceļš paiet visai jautrā un interesantā garā, laiku nemaz nejūt. Sarunas par un ap copi ar cilvēkiem, kuri savu hobiju pakārtojuši darbam un darbu hobijam – Salmo kolēģi, kurus bērnībā vēroju pa TV un lasīju viņu rakstus. Ir interesanti! Somijas daba un ceļi ļoti atgādina Zviedriju, tikai ūdeņu mazāk. Sarunu gaitā uzzinu, ka daudzi “klusāki” copmaņi pamatā pārcēlušies uz copi Somijā gan zivju resursa, gan arī tādēļ, ka aizbraukšana un dzīvošana ir pieņemama un līdaka esot garšīgāka. Līdakas garša noteikti būs jāpārbauda.

Pirmais vakars paiet sagatavošanās zīmē. Vēroju kolēģus, no kuriem viens otrs šeit braukā jau 20 gadus. Pēc ekipējuma saprotu, ka esmu par smalku piegājis šiem ūdeņiem. Mana forelista daba vienmēr ņem virsroku. Bet puiši draudzīgi un aizlienē piemērotāku inventāru. Visiem jaudīgi Lucky John Black Sense kāti līdz pat 220 g testā, es tikai veikala plauktos tādus esmu cilājis. Arī mānekļi visiem no lielajām tēmām – Kubira un Arrow Jerk visās malās. Krāsu toņi zaļgani un dabiski. Vakara sarunas, un dodamies pie miera.