Piedzīvojām arī saucamos apurbējus otrajā dienā.

Nesen nobriedām braucienam uz Peipusa ezeru. Kompānijā četri cilvēki, braucām visi ar vienu auto. Mūsu kompāniju varēja nosaukt par “4A” grupējumu, jo visiem vārdi sākas ar A! Armands, Arvis, Ainārs un Aigars.

Jau nedēļas sākumā rezervējām naktsmājas, jo braukt tik garu ceļu uz vienu dienu nav vērts. Sevišķi jau šoferim tas ir grūti. Tāpēc parasti plānojam vienu pilnu copes dienu, tad atpūšamies, izguļamies un otrajā dienā pusi dienas vēl pacopējam.

Jo tuvāk nāca nedēļas nogale, jo nejaukāku laiku solīja uz tām dienām: mīnus padsmit grādu un stipru vēju. Es pat paķēru līdzi savu veco telti, ko nebija žēl izdemolēt. Bet tagad par visu pēc kārtas.

Pirmā copes diena

Ieradāmies Peipusa ezera krastā laikus, ārā vēl bija tumšs, un ar gaismiņu jau bijām gatavi iet uz ledus. Atradāmies vietā, kas ir starp Kodaveri un Rannu. Es biju nobriedis meklēt asarus, bet Arvis, Armands un Ainārs vairāk gribēja noķert Peipusa raudas. Pirms došanās uz ledus sadalījām arī motiļus un piņķus, bet es cerēju, ka man tos lietot nevajadzēs. Tā arī bija, ka ar rīta gaismiņu bijām gatavi spert pirmos soļus Peipusa ezera plašumos. Trīs A no četriem izvēlējās doties dziļāk iekšā Peipusa plašumos, bet es nolēmu sākumā pārbaudīt dažas vietas tuvāk krastam. Pirmie āliņģi, ko es izurbu, bija kādus 300–400 metrus no krasta. Dziļums tur kādi trīs metri. Uzliku nelielu Šilova bļitku un sāku kacināt asarus. Jau pirmajos āliņģos sekoja copes, un uz ledus tika izvilkti arī pirmie asari. Tie nebija lieli, bet jau tādi, kurus var saukt “par cepamiem”. Un man pats galvenais, ka ņēma uz bļitku!