Tas ir maldīgs priekšstats, ka šāvējs spēj pierast pie būtiskām ieroča pielāgojuma nepilnībām.

Šaušana ar skrotīm uz lidojošiem mērķiem pārstāv vienu no aptuvenās precizitātes šaušanas veidiem, kur šāviņš tiek raidīts nevis vienā precīzā punktā, kā tas tiek darīts ar lodi, bet gan reizēm šķietamā tukšumā, kur iecerētais mērķis vēl tikai nonāks, tam aizvien pārvietojoties telpā, ierobežotā laika posmā. To mēdz dēvēt arī par vienu no vissarežģītākajām šaušanas disciplīnām – mīts vai patiesība?

Konsultē šaušanas sporta entuziasts Namejs Vinovskis. Šoreiz no visām skrošu šaušanas disciplīnām par sportingu un arī kompaksportingu.

Viss sākas ar apziņu

Jāsāk ar apziņu, ka neviens no mums nav piedzimis ar ieroci rokās un ar izkoptām šaušanas prasmēm vai instinktiem. Šaušana ir viena no prasmēm, ko mācāmies dzīves laikā, tātad, lai kaut ko sasniegtu šajā sfērā, nāksies to pacietīgi apgūt. Turklāt tas nāk savienojumā ar nopietniem treniņiem, mācīšanos, sevis disciplinēšanu un palīdzību no malas. Tas nozīmē, ka sākotnēji nevajadzētu koncentrēties tik ļoti uz trāpījumu skaitu vai satraukties par neveiksmēm un neizdošanos, jo – īpaši apmācību sākumā – nāksies dalīt uzmanību starp pašu lidojošo mērķi un darbībām, ko veic jaunais šāvējs.

Mācīšanās sastāv no vairākām fāzēm

Pirmā fāze. Primāri tās ir pašas nepieciešamākās tehniskās lietas. Sākot ar kāju pareizu novietošanu, pareizu acu stāvokli un skatīšanos. Tam seko ieroča ieplecošana, stobra gala novietošana vajadzīgajā virzienā un punktā, visas sīkās nianses līdz pat sprūda mēlītes nospiedienam. Pat kustības tiek mācītas un apgūtas. Jāsaprot, ka pirmajā mācīšanās fāzē trāpījums mērķī savā ziņā ir pat otršķirīgs, jo konkrētajā brīdī jaunā šāvēja prāts ir nodarbināts ar ļoti daudzām lietām, tādēļ veikt precīzu un neaizturētu šāvienu ir grūtāk. Nereti šajā fāzē nākas runāt pat pašam ar sevi, tā atgādinot par noteiktām darbībām, kas veicamas. Ja blakus ir kāds, kas palīdz, šāvējam ir jāieklausās un jāmēģina izpildīt. Visa šī uzmanības dalīšana traucē ērtai un vieglai trāpīšanai šķīvītim. Tas ir absolūti normāli un ir jāpieņem.