Zemgales šaušanas centrā viesoties sanāk ja ne bieži, tad regulāri pilnīgi noteikti. Tā mūs viesmīlīgi sagaida ciemos ikreiz, kad dabā nepieciešams izmēģināt kādas preces no medniekveikalu plauktiem. Infrastruktūra ir ērta, šaut var no dažādām distancēm, un arī nokrišņu gadījumā ir kur paslēpties. Turklāt šautuve nesnauž arī ziemā. Šoreiz sniegotā janvāra pēcpusdienā, piebraucot pie šautuves vārtiem, tur jau stāv divas Valsts policijas automašīnas. Kas tad nu? Viss kārtībā! Kārtībsargi ieradušies uz šaušanas treniņu.

No šaušanas pārbaudījuma līdz pašiem savai šautuvei

Sarunai ar šautuves saimnieku, Bārbeles mednieku kolektīva vadītāju Arvīdu Rozēnu iekārtojamies šautuves namiņā, kur sienas rotā vairākas trofejas un stūrī savu uznācienu vēl gaida skrejošā mērķa stends pneimatiskajai šaušanai, bet par to visu pēc kārtas.

Vajadzība pēc šautuves radusies līdz ar skarbā pieredzē gūtu secinājumu, ka šaušanas prasmes pašu kolektīva medniekiem ir krietni jāuzlabo. To pierādījuši ne pārāk sekmīgie dzinējmedību rezultāti. Tad Arvīds pats ķēries klāt treniņvietas meklējumiem, kas izrādījās procesa pirmais un šķietami vienkāršākais solis. Vieta turpat kaimiņos tiešām atradās, bet daudz grūtāk bijis pārliecināt kolēģus braukt un trenēties. “Tobrīd vajadzēja to uztaisīt kā neobligāti obligāto pasākumu. Skaidrs, ka sākumā trenējāmies, labākajiem sarūpējām mazas dāvaniņas, bet nekādi normatīvi nebija jānokārto,” atceras pašreizējais Bārbeles mednieku kolektīva vadītājs. Lielākais ieguvums bijis iespēja medniekiem biežāk palietot savu aprīkojumu, izšaut patronas, kas varbūt ilgāku laiku krājušās seifā. Reizēm izrādījās, ka tēmēklis īsti neturas, stobrs ir savu mūžu nokalpojis, patronas nemaz nav tehniskā kārtībā, un bijis jāpriecājas, ka šaizes atklājušās šautuvē, nevis mežā.