Mēs visi nākam no bērnības. Saruna par ainavu, kas prasa pacietību

Cik bieži aizdomājamies par skatu, kuru ieraugām, no rīta paveroties ārā, vai kurš aizslīd gar tramvaja/mašīnas logu ceļā uz darbu? Ainavu darbnīcas “ALPS” komandas sagatavotā un izdevniecības "Latvijas Mediji" izdotā grāmata "Iekustināt ainavu telpu" ir lielisks iemesls palūkoties sev apkārt vērīgāk.

Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa par jauno grāmatu saka: “Šī grāmata būs ceļvedis un iedvesma ne vien dārzu un augu mīļiem, bet arī pilsētu plānotājiem un vadītājiem.”

Teikšu vairāk – tā varētu būt iedvesma ikvienam, kurš jel reizi veltījis domu videi sev apkārt, kaut vai: “Sasodīts, tie progresīvie atkal grib slēgt mašīnām Tērbatas ielu!”

Es, atverot tobrīd vēl topošo grāmatu, atcerējos brīdi pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad kā svaiga vidusskolas absolvente ierados Rīgā, lai iestātos augstskolā. Atvainojiet nostalģiju, atļaušos izstāstīt. Ja toreiz nebūtu palaimējies nopirkt latviešu valodā svaigi iznākušo Tolkīna “Hobitu” un ja no visām vēl pagalam svešās pilsētas vietām es nejauši nebūtu trāpījusies tieši Bastejkalnā, iespējams, eksāmenu stress būtu manu bailīgās lauku meitenes dvēseli pārmācis neglābjami. Bija vasaras augstākais punkts, Rīga paloja liepziedu smaržā, kanālā žilbināja daudzkrāsu ūdensrozes, bet rīdzinieki traucās visam šim skaistumam garām, nepievēršot tam ne mazāko uzmanību. Tā bija pirmā reize, kad sapratu, cik liela loma manā ikdienas labsajūtā ir ainavai (par grāmatām šaubu nebija arī pirms tam), un būtiskākā ainavas sastāvdaļa joprojām šķiet harmonija, ko tās vērošana rada manī. Bet kā ainavu vērtē profesionāļi – grāmatas “Iekustināt ainavu telpu” līdzautores, ainavu darbnīcas “ALPS” partneres Ilze Rukšāne un Helēna Gūtmane.

Grāmata.

Foto: Mājas Viesis / Latvijas Mediji

Esam pieraduši par ainavu domāt saistībā ar dabu; runājot par pilsētvidi, ainava nav pirmais apzīmējums, kas nāk prātā. Kas – kādi elementi, taustāmi un filozofiski – īsti veido ainavu? Vai arī varbūt ainava ir pilnīgi viss, kas cilvēkam apkārt?

Helēna Gūtmane: Jā, tieši tā. Ja atvērsiet Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas mājaslapu, pirmais, ko tajā ieraudzīsiet, ir – “Ainava ir viss”.

Ilze Rukšāne: Un viss ir ainava.

H. Gūtmane: Šim vārdam ir daudz dažādu šķautņu un nozīmju, tas tiek arī izmantots vairākos ar dažādām citām jomām saistītu fenomenu nosaukumos – ekonomiskā ainava, mākslas ainava, kultūras ainava. Kopumā ainava ir tas, ko cilvēks sev uztver apkārt, fiziskā vide, ko viņš redz, novērtē, izmanto un kuras daļa viņš ir. Tāpēc tas, ko jūs teicāt – viss, kas cilvēkam apkārt, – iespējams, ir arī precīzākais apzīmējums. Jo, ja nav cilvēka, nav arī ainavas vai, precīzāk, mēs nezinām, vai ainava ir – tāpat kā citi mūsu pasaules artefakti. Tātad mēs nevis vienkārši redzam ainavu, bet to novērtējam, tas visā šajā pasākumā ir laikam pats galvenais – emocionāls un kognitīvs, bet pārsvarā, protams, emocionāls vērtējums.

Helēna Gūtmane: "Apkārtējās vides skaistums ir iekodēts cilvēkos, vai nu viņi to saprot, vai ne."

Foto: Zane Bitere/LETA / Latvijas Mediji

Es tikai gribēju precizēt, ka ainava kā jēdziens parasti šķiet ietveram jēdzienu “skaists”.

H. Gūtmane: Cilvēka emocionāls novērtējums ir ainavas pamatīpašība, jo ainava ir saistīta ar tādiem priekšstatiem kā paradīze, mūžīgā dzīvošana, laime, pasargātība, mīlestība – viss, kas saistīts ar laimīgu dzīvi, tas, ko mēs esam zaudējuši un uz ko tiecamies, un apkārtējās vides skaistums ir iekodēts cilvēkos, vai nu viņi to saprot, vai ne.

I. Rukšāne: Es gribētu teikt – vēlme pēc skaistā, vēlme piedzīvot skaisto, vēlme tiekties pēc harmonijas ir iekodēta cilvēkā. Tas ir kas tāds, ko mēs intuitīvi jūtam, pēc kā tiecamies, mums nav nepieciešams to mācīties. Cilvēks intuitīvi jūt, kurā brīdī viņam aizraujas elpa. Taču ainava – tas, protams, nav tikai skaistums, mūsdienās – Helēna to jau pieminēja – mēs ļoti plaši izmantojam ainavas jēdzienu. Ir ekonomiskā, mākslas ainava, ielu ainava, sociālā ainava, kultūrainava, dziedinošā ainava, ir pat uzrakstīta atsevišķa grāmata – pētījums par degradēto ainavu. Grāmatā ir skarti visi šie aspekti.

H. Gūtmane: Emocionālais novērtējums vienmēr tiecas uz skaistumu, uz harmoniju, kā jau secinājām, arī runājot par citām jomām, kurās jēdziens “ainava” tiek izmantots pārnestā nozīmē. Vārds “ainava” vienmēr prasa novērtējumu un harmonijas meklējumus.

Vienā no grāmatas rakstiem pieminēts, ka estētika nav vienīgais izaicinājums publiskās telpas dizainā. Turklāt ikvienam pilsētas iedzīvotājam ir priekšstats par to, kas ir skaists un neglīts, kičīgs un gaumīgs, piemērots un izaicinošs – un šādus pretstatus varētu minēt vēl un vēl. Kā ainavu arhitektam neapjukt šajā pretstatu pasaulē, īpaši veidojot publisku ārtelpu, pārmaiņas kurā mēdz izraisīt protesta kliedzienus?

I. Rukšāne: Mēs kā cilvēki vispār esam ļoti kūtri uz pārmaiņām, mums grūti tās pieņemt un saprast, jo tiek izjaukta lietu kārtība, un tas nozīmē, ka ir kaut kas jāmaina pieradumos. Daži cilvēki pieņem un izbauda pārmaiņas, un tie parasti nav tie, kas kliedz. Kliedz tie, kuri nesaprot, kā tagad dzīvot, jo bija taču tik ērti.

Ilze Rukšāne: "Mēs kā cilvēki vispār esam ļotikūtri uz pārmaiņām, mums grūti tās pieņemt un saprast.

Foto: Ieva Leiniša/LETA / Latvijas Mediji

Teiksim, ja kādu ielu pārvēršam par gājēju ielu, vieni sašutīs par to, ka vairs nav, kur nolikt mašīnu. Kāpēc uz ielas vajag krūmus un puķes, kāpēc atņēma vietu manai mašīnai un ielika pārkleti, kas tas vispār tāds ir! Bet šobrīd, man šķiet, Tērbatas iela nav iedomājama bez pārkletēm, mans lielais šīsvasaras prieks ir, ka tur iestādīti krūmi, puķes un koki, un cilvēki ir sapratuši, cik milzīgu prieku šādi mazi zaļie stūrīši var dot, bet tas prasa milzīgu laiku. Un daļa ieraudzīs iespējas un brīvību pastaigāt tur, kur parasti brauc tikai mašīnas, tajā taču ir kaut kas maģisks, kad vari iet pa ielas braucamo daļu.

Vai, teiksim, Nacionālais psihiskās veselības centrs – jau 2013. gadā ar viņiem runājām, ka varētu nojaukt sētu. Viņi piedāvāja, ka var man atrast arī ērtu istabiņu, lai es padomāju, vai tā tiešām ir laba doma. Bet sēkla bija iesēta. Un tad pienāk 2020. gads, sēta sabrūk aiz vecuma, jo neviens par to nerūpējas, tev piezvana no centra un pajautā, ko darīt. Es teicu – sēta jau pati pateica, ko darīt... Tādas ir tās pārmaiņas. Un tad cilvēki pēkšņi ierauga – otrā pusē ir dārzs, tur – vecupe ar zaļo daļu. Tagad varbūt to kāds redz kā smirdupīti, es un citi ainavu arhitekti 

to redzam kā vietu, kurā varēsim mācīties, ka reiz tur bija upe, tad bija industriālā vēsture, un tad atkal atnāca upe un čaloja putni. Tās ir pārmaiņas, ko māca ainava – pacietību, gaisa ievilkšanu.

H. Gūtmane: Paldies, Ilze, man šķiet, tu ļoti labi iezīmēji vissvarīgāko īpašību – grūtības pieņemt pārmaiņas. Franču sociologs Pjērs Burdjē operacionalizēja vārdu “habitus” – tas ir domu un emociju kopums, kas mūs vada. Mēs zinām, ka aptuveni 70% cilvēku uztur esošo kārtību, 20 procenti samērā viegli pieņem pārmaiņas un priecājas par tām, bet desmit procenti ir gatavi pārmaiņas iniciēt. Ja runa par īpaši vērienīgām izmaiņām fiziskajā un kognitīvajā ainavā, tādām, ko varētu dēvēt par simboliskām, to iniciēšanai nepieciešams ģēnijs. Un vajag šīs abas puses, jo, ja nebūtu to, kas uztur tradīciju, mēs dzīvotu seismiski ļoti aktīvā ainavā.

Viens stāsts par pieņemšanu un nepieņemšanu. Nesen braucu kopā mašīnā ar kādu cilvēku, kurš man stāstīja, ka agrāk dzīvojis Čaka ielā, bet pārcēlies uz Pierīgu, jo Čaka ielā ieviestas visādas izmaiņas, kas viņam nepatīk. Protams, tas, ka ietvē ielikta, piemēram, šķeltā granīta josla, lai cilvēkiem ar sliktu redzi iezīmētu bīstamību, nebija vienīgais iemesls – arī tas, ka pilsēta ir pievilcīga, kad esi jauns, vēlāk gribas mieru un klusumu. Bet interesanti, ka starp iemesliem attiecību pārtraukšanai ar pilsētu viņa pieminēja segumu. Savā ziņā tā ir dziļa patiesība, jo tieši emocionālais stāvoklis mums liek turpināt vai pārtraukt attiecības gan ar cilvēkiem, gan starp cilvēku un pilsētu vai ainavu. Mēs, ainavu arhitekti, veidojam attiecības.

Ir tāds jēdziens kā sabiedriskais labums – ja tas tiek uzrunāts, tad, protams, arī tie, kuriem pārmaiņas it kā traucē, paliek mazumā un sabiedriskais labums uzvar, tā ir noticis ar parkletēm. Bet ir gadījumi, piemēram, ar autostāvvietām vai satiksmes ierobežojumiem – ir ļoti daudz cilvēku, kuri lieto mašīnas, kuri pie tā pieraduši, tas ir milzīgs lobijs, daļa, kas negrib izmaiņas, ir daudz lielāka nekā tā, kas izmaiņas prasa, tādēļ tās ne vienmēr var īstenot.

Kad Ģentē ieviesa diezgan drastiskus ierobežojumus pilsētas centrā, lai to attīrītu no mašīnām, padarītu dzīvošanai draudzīgāku, pilsētas mērs esot divus gadus pārvietojies ar apsardzi, pilsētnieku reakcijas bijušas visai nedraudzīgas. Čaka ielā savukārt mums tā arī neizdevās izveidot velojoslas abos virzienos, un arī ar apstādījumiem iet grūti.

Taču, ja runājam par to, ka pārmaiņas netiek pieņemtas, tie nav tikai iedzīvotāji, kas tās nepieņem. Viskonservatīvākie ir likumi, jo tos rada cilvēku kopums, bezvārda kolektīvs, un tos ļoti grūti gan ieviest, gan atcelt. Piemēram, Aizsargjoslu likums joprojām traucē koku stādīšanu gruntī noteiktā attālumā no komunikācijām. Runājot par pilsētas centru, tādas telpas, ko neskartu aizsargjoslas, vispār nav – vai nu to ignorē, vai nestādi kokus. Barona ielā, tāpat Ģertrūdes ielā apstādījumi tapuši ārpus aizsardzības joslām, mēs ilgi diskutējām ar “Rīgas ūdeni”, kamēr viņi atļāva izmantot īpašas jaunās tehnoloģijas, bet tagad ierēdņi ir nomainījušies, un atkal es lasu to pašu, ka nedrīkstam neko stādīt. Visu laiku notiek institucionālais atmiņas zudums tajā lielajā ķermenī, kas nepieļauj izmaiņas.

I. Rukšāne: Es domāju, tas, ko Helēna stāstīja, ir lielā mērā saistīts ar bailēm – ja ierēdnis centīsies mēģināt kaut ko izdarīt ārpus likuma rāmja, kas viņam skaidri iedots, viņš var zaudēt darbu, un darbs ir drošība, tā ir pašā mūsu Maslova piramīdas pamatā. Savukārt uzņemties iniciatīvu mainīt likumus – lai gan ierēdņi, protams, ir tie, kas vislabāk redz, kas būtu jāmaina, jo pie viņiem tie atgriežas atkal un atkal, – tas nozīmē vēl vienu papildu pienākumu, kas jāizpilda, un mūsu nozarē visi ir noslogoti pārpārēm. Paskat, cik ilgi top Arhitektūras likums – pa septiņiem gadiem tas vēl nav nonācis līdz galīgajam lasījumam.

H. Gūtmane: Un tā mēs dzīvojam bez likumiem – tie ir pārstrādes stadijā. Bet nekas, paskat, Francijā pat valdības nav, bet cilvēki turpina dzīvot.

Salaspils pirmsskolas izglītības iestāde "Septītais bērnudārzs". Foto no grāmatas "Iekustināt ainavu telpu"

Foto: Mājas Viesis / Latvijas Mediji

Kas katrai no jums bija pirmais apzinātais impulss interesē par ainavu?

I. Rukšāne: Grūti pat pateikt, kas noveda pie šīs intereses, – laikam pati dzīve. Bērnībā no 1. jūnija līdz 1. septembrim bija, kā mēs tagad sakām, izsūtījums laukos, ravēt un tā. Bet man arī starp tiem “izsūtījumiem” bija izcila pieredze – mamma bija bērnudārza audzinātāja, bērnudārzā Juglā mēs gājām ārā staigāt, tur bija govis un ezers, mums ļoti daudz atļāva. Vectēvs veda mežā un mācīja visu par sēnēm un putniem. Dzejnieks Jānis Baltvilks bija labs ģimenes draugs, mēs ar viņa meitu reizē dzimām, mammas bija kopā dzemdību namā, un zināšanas, ko Jānis deva, bija fantastiskas. Tēvs (pazīstamais selekcionārs un krokusu kolekcionārs Jānis Rukšāns. – Aut. piez.), kurš iedeva zināšanas par puķēm, un latīņu valodu es mācījos reizē ar mācīšanos lasīt un rakstīt, jo uz rakstāmmašīnas ar diviem pirkstiem drukāju puķu nosaukumus. Protams, bija arī protests, bet dzīve met visādus izaicinājumus: kamēr saproti, ka nezini, ko gribi darīt, esi nonācis strupceļā, kad kaut kas jāmaina. Tieši tobrīd man no pasaules, kas bija vairāk naudas vadīta, uzdeva provokatīvu jautājumu, ko es gribu darīt, un nez no kurienes radās atbilde “ainavu arhitektūra”.

H. Gūtmane: Man šķiet, mēs visi nākam no bērnības. Es bērnībā sapņoju kļūt par lauvu dresētāju, bet padomju laikā tas nebija iespējams, jo šajā jomā strādāja tikai viens klans. Nebija tādas profesijas, es pat rakstīju uz cirka skolu. Bet saprotu, kāpēc to gribēju, jo strādāt ar ainavu arhitektūru ir ļoti līdzīgi kā nodarboties ar dresēšanu (smejas). Esmu dzimusi un augusi Moldovā. No bērnības man pārsvarā saglabājušās atmiņas par ārtelpu – sauli, jūru, smiltīm, ziediem, vasaras smaržām, daudzām krāsām – tā ir mana atmiņu buķete. Moldovā daudzi lauku darbi sākas rudenī. 1. septembrī mēs nemācījāmies, mūs sūtīja ābolos, un mans ķermenis joprojām atceras skaidrus rītus, rasainus ābolus, klusumu, zirnekļu tīklus starp zariem. Vasarā savukārt bija jāvāc rozes, tas ir jutekliskumā ne ar ko nesalīdzināms darbs. No iekštelpām man atmiņu maz – lodžija, konstrukcija, kas apvīta ar vīnogulājiem. Savukārt pie profesijas atveda dzīves līkloči. Ilze bērnībā rakstīja latīniskos nosaukumus; mans tēvs, kad biju maza, mācījās Arhitektūras institūtā Odesā, un mēs ar rapidogrāfiem uz gaismas galda pārrasējām viņam uzdotos rasējumus. Tādēļ man nekad nebija protesta, un, ja runā par impulsu, tikko sadzirdēju šo divu vārdu salikumu – ainavu arhitektūra –, uzreiz bija skaidrs, ka tas ir mans ceļš.

Vai jums ir sava nosacīti “ideālā” ainava – es domāju nevis konceptu, bet reālu vietu pasaulē, kura šķiet vistuvāk ideālam?

H. Gūtmane: Mana sirds nav pieķērusies kādai vietai. Zinu, ka tas varbūt citiem nav pierasti, bet es esmu pilna ar daudzām skaistām vietām un ainavām. Es pat teiktu, ka tā ir mana būtība, es sastāvu no ainavām, pat vairāk nekā no cilvēkiem. Ir daudzas vietas no tām nedaudzajām, kur savā mūžā esmu bijusi, kuras man pieskaras ļoti spēcīgā emocionālā saviļņojumā, ko jūs nosaucāt par harmoniju, bet kas, iespējams, ir brīnums, tāds svētlaimes stāvoklis, kad nav vārdu, ir tikai pārdzīvojums. Tāda ir “Villa d’ Este” Tivoli, netālu no Romas – pirms to ieraudzīju, nekad nevarēju iedomāties, ka mani varētu uzrunāt kaut kāda villa. Turklāt es tajā nokļuvu jau ļoti apzinātā profesionālā vecumā un sevi tajā pilnīgi pazaudēju. Otra šāda vieta ir Veimārā – parks pie Ilmas upes, kuru veidoja Gēte. Tajā aug pirms 200 gadiem stādīti koki, un tas ir ļoti kopts. Mēs esam ieraduši, ja ir izcili kopts parks, tad tas veidots samērā nesen; ja tas veidots pirms 50 gadiem, tajā jau kaut kas būs sabrucis – bet tur koki stādīti pirms 200 gadiem un parks ir ideāli kopts, rodas sajūta, it kā es būtu iekāpusi laika mašīnā.

I. Rukšāne: Man laikam ideālās ainavas mainās līdzi emocionālajam stāvoklim. Ja vajag atgūt veselumu sevī, ja esmu ārpus Latvijas, pat kaut tikai pāris nedēļas, brīdī, kad lidmašīna pieskaras zemei vai mašīna pārbrauc pāri robežai, rodas sajūta, ka es beidzot esmu mājās. Un, kad esmu šeit un man kaut kur jādodas, tad pirmā izvēle būs jūra. Ne Jūrmalas pilsēta, ne vispār kāda pilsēta, bet vide, kur aizbrauc un jūti reālu dabas klātbūtni, kur ir drošības, brīvības sajūta, klusums. Katrā ziņā jūra būs pirmā izvēle, un pēdējos gados manas lauku mājas – otrā.

H. Gūtmane: Redzat, te atkal atklājas tas, ar ko sākām sarunu, – ainava ir viss no ļoti konkrētas vietas līdz bezrobežu pieredzei. Man nav konkrētas vietas, kur jūtos droša, man vispār nerodas tāds jautājums, nekad neesmu domājusi par drošības un brīvības sajūtu, jo tās ir visur. Bet diapazons starp savu ļoti personisko vietu un pasaules skaistumu – tas ir diapazons, kurā strādā ainavu arhitekti. Šajā ziņā mēs ar Ilzi simboliski parādām, ka 

ainavu arhitekta darbības lauks ir plašs, praktiski tā ir cilvēka ainavas veidošana, laimes sajūtas atjaunošana.

I. Rukšāne: Ar saknēm zemē, bet ar skatu debesīs.

Vienā no grāmatas rakstiem pieminētas apokaliptiskās izjūtas, kuras piemeklē arvien biežāk. Man ir bijuši brīži, kad pēc ziņām par kārtējiem postījumiem Ukrainā, ejot pa nesen sakārtotu, piemēram, Latgales ielas posmu, attopos domājam par to, cik liels darbs ieguldīts, lai radītu skaistumu, un cik īss brīdis būtu vajadzīgs, lai to iznīcinātu. Pavisam banāli – vai skaistums var izglābt pasauli?

I. Rukšāne: Vienmēr. Jau glābj.

H. Gūtmane: Ja cilvēcei nebūtu šīs sajūtas, tad mūsu vairs nebūtu. Var šķist, ka pasaulē ir ļoti daudz ļaunuma un viss brūk kopā, bet mēs dzīvojam skaistā pasaulē, kur valda skaistums – šo jēdzienu var, protams, interpretēt dažādi, bet, ja to uztveram kā harmoniju, tad tā ir visa pamatā.