Informatīvās telpas piesārņojums, piesedzoties ar viedokļu dažādību, ir iedēstījis plašos sabiedrības slāņos pārliecību, ka "vienas patiesības nav".

V Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kas norisinājās 28.–29. jūnijā, man subjektīvi šķiet īstā reize, lai pieminētu vairākas zinātni skarošas problēmas, kas neiekļaujas ierastajos rituālos – vai nu sist sev pa plecu ("mums ir tik daudz talantīgu cilvēku!"), vai kaisīt pelnus uz galvas politiķiem un nedaudz arī pašiem sev. Šos rituālus mēs redzam jau gadiem, mazliet apnicis.

Pirmais problēmu loks, kas, jāuzsver, nav specifisks tieši Latvijai vai postpadomju valstīm vispār, ir sabiedrības diezgan šizofrēniskā attieksme pret zinātni. No vienas puses, var pamanīt pat pārāk optimistisku viedokli par zinātnes iespējām, kas savukārt, iespējams, izriet no ieraduma likt vienādības zīmi starp tehnoloģijām un zinātni. "Ja jau spēj izgudrot visādus tehnoloģiskus brīnumus, tad gan jau kaut ko izgudros arī medicīnas vai klimata pārmaiņu kontekstā." Šāda attieksme ļauj mums nemainīt savus paradumus, jo, šķiet, nevar taču būt tā, ka čatbotu izgudrot māk, bet nemāk atrast "recepti", lai mēs varētu braši turpināt neveselīgi dzīvot un ierasti tērēt dabas resursus. No otras puses, tieši pretēji, ir diezgan liela neuzticēšanās zinātnei žanrā – "paši jūs patiesībā nezināt". Manā skatījumā tās ir sekas informatīvās telpas piesārņojumam, kas, piesedzoties ar viedokļu dažādību, ir iedēstījis plašos sabiedrības slāņos teju vai pārliecību, ka vienas patiesības nav, pat ja runa ir par empīriski pierādāmām likumsakarībām. Mazliet agresīvi formulējot, internets ir mūs pieradinājis kā līdzvērtīgus vērtēt zinātnieka teikto un kaut kādus tīmekļa dzīlēs sagrābstītus apgalvojumus. Tādējādi daļai sabiedrības 21. gadsimtā, manuprāt, ir absolūti savtīga, vienkāršota patērētāja attieksme pret zinātni: dodiet mums jaunus medikamentus, jaunus gadžetus un jaunas brīnišķīgas iespējas vispār, bet nemēģiniet mums rekomendēt to, kas mums nepatīk. Vai apgalvot, ka mēs kaut ko neesam sapratuši, jo mums nav nepieciešamo zināšanu. Pasarg’ dievs! Mēs visu zinām tikpat labi kā zinātnieki, jo mums taču ir internets. Zinātnes uzdevums šādā uztverē ir nodrošināt ērtu un vēlams arvien ērtāku dzīvošanu, bet arī ne vairāk. Un tas nosaka arī izplūdušu, pretrunīgu attieksmi pret zinātnes finansēšanu.