Raksturojot gaisotni politiskajās aprindās divdesmito gadu sākumā, rakstniece Īvande Kaija dienasgrāmatā minēja, ka "par Ulmaņa un Čakstes nesaskaņu jau runā visa mūsu pasaule...

Č. kundze esot nemierā, ka viņiem sliktāks automobilis nekā Ulmanim. Stāsta anekdotes: Č. kundze žēlojas, ka sabiedrotie Ulmanim dod ordeņus un goda zīmes, viņas vīram ne; uz Ulmani taisa atentātus, uz viņas vīru – ne!". Šī vairāk nekā gadsimtu senā pastāsta sāls ir tas, ka spīva greizsirdība ir starp politiķiem, kuri pieder vairāk vai mazāk vienai ideoloģiskajai nometnei. Ar sociāldemokrātiem tāpat viss bija skaidrs – tie ir pretinieki (kā vēstīja priekšvēlēšanu plakāts 1928. gadā: "Spļauj tu, sarkanais, ugunis, cik gribi, ar tevi mēs tiksim galā!"), tādēļ vēlme pakašķēties īstenojas savējo nometnē. Domāju, ka līdzīgi ir arī 2026. gadā, kad lielāka grūstīšanās jaunas valdības veidošanā ir starp "centriski labējām" partijām – "Apvienoto sarakstu", "Jauno Vienotību" un ZZS. Kreisie – "Progresīvie" – ir atstāti aiz nākamās koalīcijas durvīm, par šo tēmu telpā palikušajiem galvas vairs nesāp.