Ņemot vērā, cik būtiski ir tas, ko citur pasaulē (ne tikai Baltijā) domā par Ukrainas cīņu pret Krievijas agresiju, pāvesta Franciska nesenie izteikumi par Krievijas "dižo kultūru un humānismu" prognozējami izraisīja pamatīgu viļņošanos. Jo to teica pasaulē daudzskaitlīgākās kristīgās konfesijas līderis. Acīmredzot Francisks un viņa padomdevēji diezgan ātri saprata situāciju, kas radusies, tādēļ pāvests šonedēļ publiski atzina, ka viņš izteicies neveiksmīgi. 

Viņš neesot gribējis slavināt impēriju, bet runājis par "skaisto un dziļo krievu kultūru". Un vispār Dostojevskis esot viens no viņa mīļākajiem rakstniekiem.

Nevaru liegt sev iespēju te uzdot ironisku jautājumu, vai Francisks ir lasījis arī tādus Dostojevska izteikumus kā "Mēs ticam, ka krievu nācija ir neparasta parādība visas cilvēces vēsturē" (pilno kopoto rakstu 18. sējums, 54. lpp.)? Jo principā grūti Fjodoram Mihailovičam nepiekrist – dažādā nozīmē. Lai kā arī būtu, Franciska savdabīgie izteikumi par Krieviju un Ukrainu – jo šie pēdējie nav bijuši vienīgie – patiesībā ir diezgan saprotami, ja ņemam vērā viņa kā cilvēka veidošanās kontekstu Dienvidamerikā. Un šis konteksts ir diezgan primitīvs antiamerikānisms, kas pasauli uztver modelī, "ja amerikāņi kaut ko atbalsta, tad šis kaut kas diez vai ir labs". Dienvidamerikas valstīm ir pamats pretenzijām pret ASV, bet, kā jau parasti ar sarežģītām tēmām notiek, antiamerikānisms reducējas līdz vienkāršojumiem, un pāvests šajā ziņā nav izņēmums.