Zanders runā: Ja viss mums vienmēr ir slikti, tad kāda jēga?

Atliek pavadīt dažas stundas pašmāju informācijas plūsmās, lai apjēgtu, ka nozīmīgs apdraudējums esam mēs paši.

Kamēr eksperti un daļa publikas apspriež jaunus ārējā apdraudējuma elementus – vai tie būtu vāgnerieši Baltkrievijas teritorijā vai Krievijas manevri Baltijas jūrā –, atliek pavadīt dažas stundas pašmāju informācijas plūsmās, lai apjēgtu, ka nozīmīgs apdraudējums esam mēs paši. Proti, vienīgais, ko var secināt, lasot medijus un sociālās platformas, – nu, viss ir slikti. Par politiķiem un politiku sen jau viss skaidrs, bet redzam, ka viss ir slikti arī, ja runa ir par kādu koncertu, pārvietošanos ar skrejriteņiem vai veikalā nopērkamo.

Pieļauju, ka tie, kuri vispār informācijas plūsmas lieto, ir tā pieraduši pie tajās dominējošā noskaņojuma, ka nesaredz te nekā jauna vai bīstama. Tomēr, ja mazliet padomājam (vai vismaz man tā liekas), tad prognozējami rodas ļoti nepatīkams jautājums – ja jau viss tik slikti, tad kurā brīdī latvieši kā nācija un Latvija kā valsts faktiski kļūst tikai par apzīmējumu dokumentos? Ja viss ir tik slikti, tad kāds pamats uzskatīt, ka šo "viss ir slikti" pietiekami daudzi no konkrētajā teritorijā dzīvojošajiem uzskata/uzskatīs par nepieciešamu aizstāvēt un uzturēt (piemēram, maksājot nodokļus)?