Viens no dīvainākajiem (manuprāt) paradumiem Eiropas kolektīvās atmiņas veidošanā pēdējo desmitgažu laikā ir aizrautīga pelnu kaisīšana sev uz galvas, sakot, ka pie visa, kas pasaulē noticis slikts kopš apmēram 17. gadsimta, vainojams Rietumu koloniālisms. Ja jūs vēlaties kādu apsūdzēt vai apvainot, sakiet, ka šī kāda domāšanā ir "koloniālisma paliekas".

Traģikomiskais ir tas, ka – lai cik eksaltēti Eiropa cenšas distancēties no koloniālisma, tieši šī vingrinājuma kaismīgāko īstenotāju – politiskās elites – smadzeņu podos koloniālās domāšanas paliekas patiešām redzamas.

Daži piemēri Viļņā notikušā NATO dalībvalstu samita kontekstā.

Savās pilnīgi pamatotajās simpātijās pret Ukrainu mēs, atļaušos apgalvot, nereti sliecamies neredzēt vai aizmirst to, ka nekāda no Rietumu demokrātiju viedokļa paraugvalsts Ukraina kopš neatkarības atgūšanas nav bijusi. Tā teikt, nejauksim kopā karavīru varonību, brīvprātīgo pašaizliedzību un to, ka korupcija, neefektīva valsts pārvalde, elites savtīgums utt., ir bijušas Ukrainai ilglaicīgi raksturīgas problēmas.