Nešķiet, ka Latvijas valsti vada cilvēki, kas spējīgi uz izlēmīgu rīcību inflācijas apturēšanai. Īsi pirms Jāņiem un tūlīt pēc tiem kā no pārpilnības raga sāka birt paziņojumi par politisko aprindu un dažādu institūciju cīņu pret inflāciju.

Saeimas Pieprasījumu komisija no atbildīgajām iestādēm pieprasījusi skaidrojumu, cik pamatots ir pārtikas preču sadārdzinājums. No šīs pirmsjāņu sanāksmes sabiedrība uzzināja, ka Konkurences padome sākusi vairākus uzraudzības procesus pārtikas cenu jomā. "Tālākai cenu celšanai es neredzu pamatu, un faktiski ir jānotiek pretējam efektam – jānotiek cenu diezgan straujai korekcijai uz leju," uzsvēris Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, vienlaikus atzīstot, ka notikumi plaša patēriņa preču tirgū attīstās pretēji šai loģikai. Latvijas Banka savā jaunākajā Finanšu stabilitātes pārskatā paziņojusi, ka cenu kāpuma un augošo procentu likmju ietekmē 12% mājsaimniecību parādu slogs var kļūt pārmērīgs un pārsniegt 40% no ienākumiem – proti, tādu parādu līmeni, kuru neviena mājsaimniecība ilgtermiņā izturēt nespēj. Tāpat publiski izskanējusi zemkopības ministra Didža Šmita frāze par 300% piecenojumu kādiem graudu pārstrādes produktiem veikalā, uz ko gan tirgotāju lobijs – Latvijas Tirgotāju savienība – uzreiz atbildēja, ka "pārtikas cenu piecenojumi veikalos ir pamatoti, vienlaikus iedzīvotājiem, vērtējot tā apmērus, būtu jāņem vērā visu pārtikas apritē iesaistīto pušu un aspektu loma cenas veidošanās procesā". Visbeidzot, pēdējā šīs verbālās caurejas izpausme ir Zaļo un zemnieku savienības tikko izteiktā prasība pēc zemkopības ministra demisijas, norādot uz ministra bezdarbību un nespēju ierobežot nekontrolēto pārtikas cenu pieaugumu. Politiskā vide beidzot ir atradusi vainīgo, un man pat šķiet, ka visi atviegloti nopūstos, ja Šmitu tiešām izbalsotu no ministra krēsla, jo kāds taču būtu par to sodīts.