Bučas pilsētas parks. Brīvdabas koncertzālē uz pirmo mediju konferenci kopš Krievijas iebrukuma (“Bucha Journalism Conference”) ir sapulcējušies Ukrainas žurnālisti, lai reflektētu par to, kā viņi paši un kā pasaules prese ataino karu, ko varētu darīt labāk. Šī aina no nesenā komandējuma uz Ukrainu ienāca prātā, apkopojot domas komentāram, jo tieši Bučā koncentrētā veidā dzirdēju skaidri formulētas problēmas šodienas stāstā par karu.

Bet sāksim no sākuma. Pirmajās kara dienās Ukrainā varēja sastapt visu lielāko pasaules mediju komandas – CNN, “Channel 4”, “Sky News” reportieri stāvēja uz viesnīcas “Ukraina” jumta ar Maidana laukumu fonā un ikdienas režīmā stāstīja par Krievijas tanku kolonnām, kuras tuvojās pilsētai. Klātbūtnes efekts ir ārkārtīgi svarīgs, lai noturētu auditorijas uzmanību – korespondenti bruņuvestēs un ķiverēs Rietumu mājsaimniecību televizoros padarīja karu tuvu, neignorējamu. Tā bija “adrenalīna žurnālistika”, kurā dominēja ass sižets un spilgti tēli – precīzie “Stinger” trāpījumi tanku kolonnām, zemnieku traktori, kas velk sašauto tehniku, drosmīgie un niknie iedzīvotāji, kuri ar kailām rokām mēģina apturēt bruņutransportierus. Pēc Mariupoles teātra apšaudes un asinis stindzinošajām ainām atbrīvotajā Bučā un Irpiņā tonis mainījās – Krievijas armijas zvērības paģērēja lēnāku pieeju, rūpīgu izpēti un detaļu fiksāciju (tostarp izmantošanai nākotnes tribunālā kā pierādījumu kara noziegumiem), un tieši šajā laikā tapa vēlāk Pulicera prēmiju saņēmušās reportāžas – “Associated Press” fotoreportāža no Mariupoles, “The New York Times” pētniecisko rakstu sērija par civiliedzīvotāju slepkavībām Bučā okupācijas laikā.