Izglītības un zinātnes ministrija kārtējo reizi runā par finansējuma reformu skolām. Līdzšinējā "nauda seko skolēnam" neesot efektīva. 

Reizumis ieskanas saprāta balss, ka vismaz tuvākos gadus būtu jāsaglabā skolas, kuras nevar likvidēt pārvadājuma attāluma dēļ. Pašvaldību savienība uzstāj, ka skolu tīklam jābūt ilgtspējīgam, lai vecākiem un pedagogiem būtu drošība par savu nākotni. No sava darba pieredzes varu teikt, ka okupācijas gados Inešu pagastā bija likvidētas četras sākumskolas. Pagasta centrā atjaunojām pamatskolu, un dzīve sāka kūsāt. Realizējot administratīvi teritoriālo reformu, skola nu jau brīvajā Latvijā tika likvidēta. Jautājums: vai nākotnē varēs pastāvēt Inešu porcelāna fabrika, ja tai nebūs darbaroku. Jāpiezīmē, ka tā nodrošina inesiešus ar darbu.

Laikam esam aizmirsuši vai arī nezinām, ka latvietība sakņojas pagastos un mazajās lauku skolās. Arī aizverot pagasta bibliotēkas, mēs atbalstām tumsonību. To pirmsākumi Latvijā meklējami cara laikos, cilvēki prata kooperēties, jo grāmatas bija dārgas. Okupācijas gados par vienu degvīna pudeli dažkārt varēja pat divas grāmatas nopirkt, bet tagad grāmata bieži maksā vismaz padsmit eiro. Pat grāmatmīļi nevar atļauties.

Vēl lielāku postu nodarīs tā saucamās vēja fermas. Nav nevienas sabiedriskās apspriešanas, kuru nepavadītu iedzīvotāju gatavotie plakāti. Iebraucot Pāvilostā – "Nē vēja parkiem Kurzemes piekrastē!". Valkā pie ieejas kultūras namā – "VES afēra sabruks!". Kāds varbūt teiks, ko tie provinciāļi saprot. Taču, ja ASV prezidents Tramps no ANO Ģenerālās asamblejas tribīnes to pašu saka, tad jāsāk domāt.