Sapriecājos, pirms dažām dienām elektroniskajā pastā ieraudzīdama vēstuli no studiju biedrenes – maz šaisaulē vairs esam un acīmredzot kāds uzņēmīgāks nolēmis palikušo saujiņu sapulcēt pavasarīgi krāšņā dārzā. 

Bet ne uz to pusi: jau pirmās sūtījuma rindas bija līdzīgas stindzinošai ziemeļa elpai – man pārmeta komentāros valdības (?!) pasūtītu cilvēku biedēšanu ar Krieviju, kam sīkā Latvija nemaz neinteresējot, un ieteica pameklēt gaišākas nianses Kremļa politikā, jo tā nav nemaz tik ļauna, kā Eiropas apmaksāti vietējie žurnālisti cenšas sabiedrībai iestāstīt.

Jāteic, viedoklis palaikam dzirdēts. Mulsināja vienīgi tas, cik strauji mainījušies vēstules autores uzskati – vēl rudenī, būdama aktīva sociālo tīklu lietotāja, bija Kremļa agresijas nosodītāju pulkā. Bet, ierakstu hronoloģijai aplūkojot, redzēju viņu pievienojamies tiem, kas pret Krieviju noteiktajās sankcijās saskata beziemesla sodu kaimiņu valsts iedzīvotājiem, kuri vēloties ar visiem dzīvot mierā un saskaņā. Šī biedru grupa arī netic socioloģiskajām aptaujām, kurās 80 procenti Krievijas iedzīvotāju – dažos dziļākas provinces apgabalos cipars vēl augstāks – atbalsta Kremļa iebrukumu Ukrainā un gatavi daudz ko upurēt "mūsu uzvaras vārdā". Ļaudis tur sakot no viņiem gaidīto, patiesībā domādami pretējo.