Pirms kāda laika LTV varēja redzēt video sižetu no kāda bērnudārza, kur apmēram piecgadīgu mazuļu grupā izcēlies tāds ņigu ņegu, ka valdāms nav neviens. Ar bērniem bezpalīdzīgi ņemas divas skolotājas. Viena satrakojošos rakari paķer aiz rokas un sapurina. Rezultāts šai darbībai tāds, ka nevaldāmie kļūst vēl nevaldāmāki. 

Raidījuma moralizētāji, protams, pasniedz to kā skolotāju vardarbību pēc labi ievingrinātas definīcijas. Cits video rāda stundu (laikam literatūrā), kur vienam pēc otra jānodeklamē dzejolītis. Tur kāda meitene runā izteiksmīgi, bet apkārtējo saceltajā jandāliņā viens vārds knapi saklausāms, cits nav dzirdams nemaz… Bet visvairāk pie sirds ķeras meitenes acis, kurās tā kā žēlums, izbrīns, pazemojums: par ko man tāds sods, ka te tik bezjēdzīgi jāmāžojas, ka dažs pamanās vēl pamēdīties… Kur skolotāja? Pedagoģe sēž pie sava galda aiz prāva datora monitora, redzama tikai frizūra. Iespējams, atķeksē priekšnesuma izpildījuma vērtējumus atsevišķos parametros, tālāk dators pats automātiski sasummēs, saprocentēs, un lieta smuki darīta. Ko pārējie? Viens drukns spēka mitriķis līkumos loka par sevi krietni mazāko: nevar saprast, cik īsti, cik pa jokam. Troksnis kā pie Bābeles, bet skolotāja nereaģē.

Tie ir negatīvi piemēri, un domāju, ka tā nav "pedagoģiskā" ikdiena, pie kuras pieraduši visi. Bērni ir bērni. Palaid vaļu, viss aizies itin nevainīgu gaitu. Skolotāja arī tikai skolotāja, par kuras nevarību tiem pašiem moralizētājiem nolēmums itin bieži gatavs: mīļā skolotāja, tie dauzonīgie puikas taču ir nelīdzvērtīgi pretinieki: jums ir augstākā pedagoģiskā izglītība, re, pat maģistra grāds, jūsu rīcībā viss pedagoģiskās ietekmēšanas līdzekļu arsenāls, nu nestāstiet, ka neviens no tiem nedarbojas, runāt, runāt vajag, vajag motivēt! "Rīta Panorāmā" Valda Zālīša sākumskolas direktore Elita Rītere atbild uz jautājumu, kā skaidrot sliktos rezultātus matemātikas eksāmenos.