Premjers Krišjānis Kariņš kopš prezidenta vēlēšanām 31. maijā ir veltījis daudz dažādu repliku paša vadītajai koalīcijai. Daži izteikumi ir asi, daži žēlabaini, daži optimistiski, taču vēstījums ir nepārprotams – šādā koalīcijā Kariņš nevar un nespēj strādāt. Lai arī diezgan pasīvi, bet to pašu līniju ietur arī viņa partijas biedri. Tajā pašā laikā nekas cits, izņemot runāšanu, nenotiek.

Ja meklē līdzību ar kādiem lielākiem vēsturiskiem notikumiem, tad viens no tādiem varētu būt vairāku mēnešu posms pēc 1939. gada 1. septembra, kad Francija un Apvienotā Karaliste pieteica karu nacistiskajai Vācijai, reaģējot uz tās iebrukumu Polijā. Karš bija pieteikts, taču tas nenotika, abas puses vienkārši turpināja nostiprināt savas pozīcijas. Pa vidu Hitlers, sagrābis noskatīto Polijas daļu (pārējā pēc Molotova–Ribentropa pakta tika atdota PSRS), piedāvāja rietumvalstīm noslēgt miera līgumu, taču tas tika noraidīts. Vēsturē šis laiks iegājis ar apzīmējumiem "savādais karš" (franču val. – "Drôle de guerre"), "neīstais karš" (angļu val. – "Phoney war") un "sēdošais karš" (vācu val. – "Sitzkrieg"), kas beidzās 1940. gada maijā ar spēcīgu un sabiedrotajiem negaidītu Vācijas uzbrukumu.