Laikā, kad apkārt lidinās Krievijas droni un iznīcinātāji un brīdinājumi par dažādu veidu apdraudējumu gandrīz katru dienu parādās informatīvajā telpā, būtu tikai pašsaprotami, ka mēs Aizsardzības ministriju neuztveram kā vienu no daudzajām valsts pārvaldes institūcijām, bet izvirzām tai īpašas prasības. 

Galu galā to mums nebeidz atgādināt arī paši politiķi, stāstot, ka visas šīs paredzamās "jostu savilkšanas", visticamāk, arī nodokļu paaugstināšana (tas gan drīzāk pēc Saeimas vēlēšanām nākamgad) – tas tikai tāpēc, ka jāpalielina aizsardzības izdevumi. Ja valdība sagaida izpratni no sabiedrības, tad tai pašai jārāda, ka tā apzinās situācijas nopietnību. Tiem, kam uzticēts pārvaldīt šo jomu, jābūt īpašai atbildībai – par katru darbību un katru pateiktu vārdu. Sliktākais, ko te darīt – nodarboties nevis ar to, kas patiešām svarīgākais, bet ar politiski ideoloģiskiem pekstiņiem. Diemžēl pašreizējais "progresīvais" aizsardzības ministrs Andris Sprūds ar savu no partijas biedriem nokomplektēto komandu to līdz galam nesaprot, virzot priekšplānā jautājumus, par kuriem, protams, var diskutēt, bet kas nav ne izšķiroši, ne steidzami.

Runa ir par obligāto militāro dienestu sievietēm, ko ministrs apņēmies ieviest no 2028. gada.