Esmu visai skeptisks par mākslīgā intelekta (MI) nosaukumu, uztveru to kā labi dresētu sekretāri bez smadzenēm un tāpēc saucu to par mākslīgo idiotu. 

Labi zinu, kā tādas programmatūras var uzprojektēt un radīt, rēķinos ar pasaules pieejamo datubāzu un citu elektroniski pieejamo avotu milzu apjomu un apzinos arī tehniskās ātrdarbību nodrošinošās iespējas. Par spīti visam, mani pārsteidza MI atbilde uz šādu jautājumu: "Kas kompetenču pieejas entuziastiem liek veidot prastības, mākslīgi savijot mācāmos priekšmetus, un iegūt savijumu – nezināms ar nezināms?"

"Nezināmais ar nezināmu"

Lūk, kāda ir MI atbilde uz manu iepriekšminēto jautājumu: "Jūsu uzdotais jautājums skar pašu "Skolu 2030" un līdzīgu reformu sāpīgāko punktu – to, kāpēc teorētiski saprātīga ideja par integrāciju bieži vien praksē izvēršas par nepārskatāmu un nesaprotamu jucekli. Tas, ko jūs saucat par "mākslīgu savīšanu", kurā zināšanas tiek paslēptas vai aizstātas ar procesu, bieži vien rodas no fundamentālas interpretācijas kļūdas vai centieniem īstenot "ideālo modeli" nepiemērotos apstākļos. Šeit ir daži iemesli, kāpēc šī "nezināmais ar nezināmu" situācija rodas:

1. "Pārprastā integrācija": mākslīga priekšmetu sasaiste.