Šo rindu autoru sasniedz telefona zvani no tautiešiem, radiem, paziņām ārvalstīs un lasītājiem iekšzemē – kas tā par cepšanos ap Stambulas konvenciju! 

Turku dokumenta atcelšana nudien ir uzvirmojis jautājums, kas saspridzinājis Latviju, vismaz tās galvaspilsētu, un detonējis ārpus robežām, saviļņojot plašas latviešu aprindas. Reti kura domu sadursme neilgajā mūsu politiskajā vēsturē sasniegusi tādu intensitātes līmeni savstarpējā pretstāvē kā visai zemais horizonta punkts – papīrs pret vardarbību ģimenē.

Es telefona sarunu biedriem, interesentiem nestāstu dezinformāciju, ka pēc konvencijas denonsēšanas (darbības pārtraukšanas) kā valsts dodamies Turcijas virzienā, sieviešu dzimuma apspiestībā ejam kopsolī ar Kremli vai esam pamodinājuši sevī dziļi paslēpušos padomju cilvēku. Nesaku, ka ar Saeimas vairākuma balsu lēmumu sievietēm atņemts "wunderwaffe", nozagta brīvgrāmata, kas sargāja vājo dzimumu un neļāva sist. Neizklāstu vienpusēju viedokli, ka pēc 13 stundu garas sēdes... ar šantāžas palīdzību... populisti panākuši... esam kļuvuši par pretestības perēkli eiropeiskām vērtībām. Bet nebļauju arī – uzvara!

Kad uztraucas, ka denonsējumu kā negatīvu jaunumu maļ pasaules ziņu aģentūrās, tas ir uz vāka "BBC World" pārraidēs, zviedru, leišu plašsaziņas līdzekļos, "Volkisher Beobachter" oficiozā un aizskanējis līdz "Bangladesh Today", atvēsinu karstgalvjus, ka katra neparasta ideja un lēmums par jaunu līdumu rada dzīvāku interesi. Kad norāda uz kritiku, ko pēc Latvijā lemtā pauž briselieši, Rīgā akreditētie vēstnieki un starptautiskās iestādes nosoda kā konvenciju diskreditējošu, jautāju pretī – vai mūsu valsti drīkst kritizēt visi no vecās Eiropas, kur valdības nemitīgi izdarījušas kļūdas un tagad dārgi maksā par tām?