Gada jubileju amatā valsts pirmā persona Edgars Rinkēvičs sagaidījis aizokeāna turnejā. Prezidents līdz ar trimdas letiņiem un klātesošajiem gavilējis ārzemju latviešu Dziesmu un deju svētkos Toronto, tad devies uz Vašingtonu, kur vadījis dienas nopietnā darbā, tiekoties ar transatlantiskiem militārās alianses partneriem, globālajiem līderiem NATO samitā, mudinājis un modinājis Rietumu kūtro sirdsapziņu sniegt lielāku palīdzību Ukrainai. Droši vien Latvijas kolēģi atpazinis miegainais Džo, pašreizējais ASV prezidents, kam mūsējais paziņojis latviešu vairākuma viedokli pārtraukt pārvēlēšanas kampaņu.

Lūk, pārbrauks mājās tautā iemīļotais, par mūsu Edžu iesauktais Rinkēvičs, tiks Rīgas stacijā masu sirsnīgi sagaidīts, pūļa uz rokām iznests no ātrvilciena, ziedos aprakts, pat mazākumtautību cilvēki sveiks – naš prezident! Miļeņkij! Tik vienkāršs, tik pieejams, nedrāžas ar limuzīnu, midžinādamies bākugunīs, neslēdz maurojošas sirēnas, pārvietojas bez āvām, pīķiem, alebardēm bruņotiem miesassargiem.

Aizbrauks valsts galva uz Jūrmalas rezidenci, bet tur pēc nedēļu ilgas prombūtnes ledusskapī tukšs, vien pele pakārusies šūpojas. Jāpērk viss gadadienas svētku ballītei nepieciešamais ēdamais un dzeramais, jāizdauza paklāji, meijām, ziedu vītnēm jāizpušķo pagalms, jāsarunā muzikanti, pirotehniķi varenai uguņošanai, jāielūdz viesi smokingos un vakara tualetēs, lai līksmība jundī no svinību nama lieveņa līdz skursteņiem.