Eiropas Parlaments cer īstenot Krievijas iekļaušanas politiku post-Putina pasaulē, lai to normalizētu caur integrāciju, nevis iegrožošanu.

Ukrainas pretuzbrukums faktiski ir sācies. Tā vispārējais mērķis ir padzīt okupācijas spēkus un atgūt Krievijas anektētās Ukrainas teritorijas. Protams, šāda veida militārās okupācijas pavada tā sauktā kara migla, proti, nenoteiktība un neziņa, ko izjūt kara dalībnieki, trešās puses un ārējie novērotāji. Mēs nevaram pilnībā noskaidrot situāciju karalaukā, tā teikt "uz zemes", bet tikai novērot rezultātus. Vienlaikus jāpiebilst, ka šī cīņas nozīme pārsniedz ukraiņu tautas izdzīvošanas mērķi, tā ir cīņa par brīvības idejas izdzīvošanu. Varētu pat teikt, ka šai cīņai ir Bībelē aprakstītās kaujas pie Armagedonas nozīme. Tas ir jautājums par to, vai demokrātijas var dot pretsparu totalitārismam un izplatīt universālās vērtības apstākļos, kad totalitāro režīmu vadoņi savā vājprātā draud ar kodolapokalipsi. Pretējais scenārijs ir dramatiska ASV un Rietumu pasaules ietekmes zaudēšana un faktiski to kā politisku subjektu izstāšanās no ģeopolitiskās sacensības, kas veicinās pasaules atteikšanos no starptautisko tiesību kārtības un atgriešanos pie tāda līmeņa starptautiskās anarhijas, kurā noteicošais starpvalstu attiecību faktors ir spēks un totalitārie režīmi ir pastāvīgā kārdinājumā veikt kārtējo agresiju.