Tas vienmēr šķitis diezgan mulsinoši – kā var būt, ka Ukraina cīnās pret Krievijas agresiju, redz visas tās šausmas, ko atnesuši okupanti, mēģina tikt galā ar krievu raķešu triecienu postījumiem, bet turpat blakus pa cauruļvadu uz Eiropu netraucēti plūst Krievijas gāze. 

Kā tas iespējams, ka ukraiņi ne vien uz to mierīgi noskatās, bet paši piedalās šajā procesā kā darījuma dalībnieki? Protams, ir bijuši ekspertu skaidrojumi (drīzāk gan minējumi), kāpēc Kijiva aizvadīto gandrīz trīs gadu laikā nav pielikusi tam punktu, jo tāds solis kara laikā būtu attaisnojams pat juridiski, nemaz nerunājot par morāli ētiskajiem aspektiem. Visizplatītākā versija, ka tāds ir bijis Ukrainas sabiedroto – Eiropas valstu – lūgums. Sākoties pilna mēroga karam, strauja atteikšanās no Krievijas gāzes varētu izraisīt enerģētisko krīzi – pārāk dziļi Eiropa bija ielīgusi šajā atkarības purvā. Tas attiecīgi izsauktu sabiedrības neapmierinātību vai pat lielākus protestus, mazinot iespēju sniegt politisku un militāru atbalstu Ukrainai. Arī Krievija, kā vēlāk varējām redzēt, bija manāmi pārvērtējusi šo savu ietekmes sviru – vēl 2022. gada nogalē tika bravūrīgi filmēti visādi savdabīgi "Gazprom" reklāmas klipiņi par to, kā Eiropas pilsētas, nesaņemot gāzi, pārklāj ledus kārta, kā angļu sievietes gatavas lēkt klēpī krievu vīriešiem tikai tāpēc, ka viņam mājās ir apkure, un tamlīdzīgi. 

Sak, mums pat būtu interese, lai jūs mazliet pasaltu, paši vēlāk lūgsieties... Taču izrādījās, ka no atkarības var arī diezgan straujiem soļiem atbrīvoties, ja tikai ir vēlēšanās