Pēdējos gados manā pastkastītē reti iekrīt kāda vēstule vai preses izdevums. Vēstules pa pastu cilvēki tikpat kā vairs nesūta, arī rēķini tiek saņemti un apmaksāti elektroniski. 

Tomēr maijs bija izņēmums – veseli divi sūtījumi. Vispirms jau literārais žurnāls "Domuzīme" (tā abonementu saņēmu kā dāvanu uz Ziemassvētkiem) un kādas partijas priekšvēlēšanu reklāmas avīze. Pirmais, kam ķēros klāt žurnālā, bija čehu rakstnieka Milana Kunderas eseja "Nolaupītie Rietumi jeb Centrāleiropas traģēdija". Sarakstīta 1983. gadā, kad pats Kundera dzīvoja emigrācijā Francijā. Tas bija laiks, kad Latvijā tiesāja Jāni Rožkalnu, Jāni Vēveri un Gunāru Astru. Lai gan raksts veltīts Centrāleiropai, kas tobrīd atradās aiz "dzelzs aizkara", tekstu tikpat labi var attiecināt uz okupētajām Baltijas valstīm. Lūk, ko rakstīja Kundera: 

"Uz Rietumu pasaules austrumu robežas, kas ir Centrāleiropa, mēs vienmēr esam bijuši daudz jūtīgāki pret krievu varas briesmām." 

Un turpina: "Poļiem, čehiem, ungāriem bija trauksmaina, fragmentēta vēsture un vājāka, pārtrauktāka valstiskā tradīcija nekā lielajām Eiropas tautām. Vāciešu un krievu aplenkumā šīs nācijas savā cīņā par izdzīvošanu un savu valodu pārlieku izsmeļ spēkus."

Pēc divām nedēļām gaidāmas Eiropas Parlamenta vēlēšanas.