Jau vairāk nekā pusotru gadu dzīvojam blakus karam. Pareizāk gan būtu teikt – aizvējā. Jo Ukraina patlaban ir tā, kas sargā ne tikai sevi, bet arī Baltijas valstis, patiesībā visu Eiropu. Aizsedz mūs ar savu ķermeni gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Tas, kas šajā pusotrā gadā ir noticis Latvijā, – mēs esam kļuvuši redzīgāki. Atvadījušies no ilūzijām, noņēmuši rozā acenes, to vietā uzlikuši "lasāmās brilles". 

Un daudzas lietas ieraudzījuši it kā citā gaismā. Piemēram, esam pamanījuši, ka Ungārija, kas 1956. gadā uzdrošinājās sacelties pret Maskavas okupācijas režīmu, šodien uzstājas Krievijas advokāta lomā. Ka Somija un Zviedrija, šie liberālo, vājo un "sapuvušo" Rietumu simboli, patiesībā ir valstis ar stingru mugurkaulu. To pievienošanās NATO pilnībā izmainīja Baltijas reģiona drošības arhitektūru. Mēs pēkšņi ieraugām, ka pazīstams žurnālists un "televīzijas personība" tiešajā ēterā pārdzīvo, ka kaut kas slikts varētu notikt ar Krievijas karavīriem, būtībā agresoriem un slepkavām. Ka Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs kaunina latviešus, ka tie uzdrošinājušies nogāzt "okupekli" Pārdaugavā.