Mana paaudze "Čikāgas piecīšus" pirmo reizi izdzirdēja skolas gados. Neskaitāmas reizes pārrakstītās magnetofona lentēs, viņu dziesmas klejoja no viena dzīvokļa uz otru. 

Personīgi man atmiņā visspilgtāk iespiedies "101. ceļš" ar Alberta Legzdiņa mūziku un vārdiem. Varbūt kāds vēl atceras: "Ak, māt, māt, māt, kas tagad notiekās, cik pasaule mums sveša izliekās." Viens no dziesmas pantiem skan šādi: "Vēl nedaudz gadus atpakaļ par žīdiem tu pārāk labās domās nebiji. Bet tagad priecājies, ja ziņās dzirdi, ka izraēļi ēģiptiešus sit." 

Toreiz es nojautu, ka Amerikā dzīvojošam latvietim, kurš pats bijis liecinieks padomju okupācijai (1940. gada vasarā A. Legzdiņam bija septiņi gadi), visdrīzāk varētu nepatikt ēģiptieši. Jo Ēģipte ilgu laiku bija PSRS sabiedrotā. Tas, ko es nesapratu, bija teikums "Vēl nedaudz gadus atpakaļ par žīdiem tu pārāk labās domās nebiji". Jo par šo tautu es nezināju tikpat kā neko, ne labu, ne sliktu. Padomju Savienībā viņi it kā neeksistēja, bet Tuvajos Austrumos, kā toreiz vēstīja kompartijas propagandisti, "ieročus žvadzināja asiņainais cionistu režīms".