"Asinslietus" dzejā un dziesmā ir metafora, un to saprot katrs, kas kaut ko ir dzirdējis par literatūru un kultūras sarīkojumiem nacionālā mērogā.

Vajag vienos Dziesmu svētkos aizliegt jeb arī izslēgt no repertuāra, lai nākamajos atļautu. Izslēgšanas notika 1973. gadā un 2013. gadā. Savukārt bez līdzīgas padomju rīcības atdarināšanas neiztika arī mūsu tautieši brīvajās ārvalstīs. Te padomju partokrātiskajai mietpilsonībai dziesma bija pārāk nacionāla (maigi citējot), otriem – sarkana. Bet tie, kas ne te, ne tur nebija aizmirsuši nedz "Piekto gadu", nedz "asinslietu", nedz "strēlniekus", nedz "Vētras sēju", nedz "Lauztās priedes", nedz "Gaismas pili gaviļu kalnā", tie turpināja dziedāt, kur vien varēja un kur ļāva arī bez oficiāli atzītiem karogiem. 

Himna tāpat bija redzama ļaužu acīs un ilgās. Himnai pietuvinājās jaunsacerētā mūzika visu trīs impēriju laikā Pēterpilī vai tepat Baltijā gan Ostlandes, gan padomju gados. "Asinslietus" dzejā un dziesmā ir metafora, un to saprot katrs, kas kaut ko ir dzirdējis par literatūru un kultūras sarīkojumiem nacionālā mērogā. Pat pārnacionālā. Ar metaforām nešauj, bet trāpa. Tāpēc jau arī izslēgšana no repertuāra. "Asinslietus" līst bez komentāriem kopš 1. un 2. pasaules kara vēstures lappusēm un vēl no tagad negaidīti uzbrūkošiem rēgiem, arī no Latvijas Neatkarības kara, no pēckara "sarkanajiem" mežiem Baltijā un citur, no bijušās Dienvidslāvijas republikām, no "perestroikas" godīgo ļaužu vēnām Baku, Tbilisi, no 1991. gada janvāra Viļņā un Rīgā. Bet toreiz, 1990. gada vasarā, mēs taču nemaz nebijām nobijušies, kad paši sev un citiem pirmajos brīvajos latviešu Dziesmu svētkos Mežaparkā atgādinājām par "asinslietu" mūsu vēsturē. Un vai nepamatoti, ja pēc sešiem mēnešiem sākās 1991. gada janvāris pie TV torņa Viļņā un Iekšlietu ministrijas Rīgā?