Jau pagājušas vairākas nedēļas pēc skolotāju streika, taču joprojām valda neziņa, vai streika prasības izpildītas: Izglītības un zinātnes ministrija nerimst apgalvot, ka izpildītas, bet streika rīkotāji – Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) – nesaprotot, vai tiešām tā ir. Svarīgi esot arī, cik caurspīdīga būšot naudas plūsma caur pašvaldībām uz skolām.

Ne ministrija, ne arī arodbiedrība nerunā par kādu citu svarīgu aspektu. Proti, vienu no streika prasībām pēc būtības nav iespējams izpildīt. Šī neizpildāmā prasība ir skolotāju darba slodzes sabalansēšana. Var gan piešķirt papildu naudu, lai vairāk apmaksātu skolotāju ārpus mācību stundām veiktos pienākumus. Taču skolās, kur trūkst pedagogu, darba slodzes sabalansēšana nav iespējama. Ir iespējams tikai vairāk samaksāt par pārslodzi.

Kāpēc tādi secinājumi? Jo sabalansēšana nozīmē, ka skolotājiem darba slodzē samazināsies vadīto mācību stundu īpatsvars, bet pieaugs to darba stundu skaits, ko viņi var veltīt citiem pienākumiem: gan stundu gatavošanai, gan darbu labošanai, gan sadarbībai ar citiem pedagogiem, gan kādu organizatorisku pienākumu veikšanai. Normatīvie akti nosaka, ka jau no 1. septembra mācību stundu vadīšanai vajadzētu aizņemt ne vairāk kā 65 procentus no skolotāja darba laika. Interesanti gan, ka tas ir tikai ieteikums, skolas direktors ar skolotāju drīkstēšot vienoties arī par citu darba slodzes sadalījumu.